Ir rīts. Kaut kāda dīvaina istaba. Pat ne istaba. Cauri dēļu sienām spīd saules stari. Kaut kas līdzīgs šķūnim. Bet gulta ir. Un mēs ar Dāvi Mesteru viļājamies tajā.
Nočīkst durvis, ienāk saimniece un dzen mūs uz kaimiņmāju strādāt. Ha, viņa laikam izdomājusi, ka mēs esam strādnieki. Nu, labi, varam jau piespēlēt. Un starp citu - es tomēr esmu pāķos, vectēva mājā.
Mēs ejam caur ābeļdārzu, un es redzu, ka uz ceļa apgāzies kravas auto. Es skrienu uz mašīnas pusi. No mašīnas ir izgāzušās vīnogas. Zaļās un lillā. Mamma, Jancis, Ilzīte, Lauris, Janka, Elīna un Kika rosās ap izgāzušos kravu. Ilzīte saka: "Nāc palīgā - lasi tikai zaļās vīnogas, tās noderēs." Esmu neizpratnē. Un Dāvis arī kaut kur pazudis. Lasu tās sasodītās vīnogas. Nav taču tā, ka man grūti, bet es vienkārši nesaprotu - KĀPĒC?
Ilzīte pamet man automātu: "Ņem, pamācies šaut. Tuvojas pasaules gals, arī tas var noderēt."
______________________
Es atkal esmu pāķos, vectēva mājā. Man jātaisās braukšanai uz Rīgu. Autobuss ir vēlu vakarā, bet jāiziet laicīgi, jo Ilzīte laikam par kaut ko apvainojās un jau aizbrauca uz Liezēri un man jāiet veseli 8km ar kājām.
Kikai un Elīnai arī jātiek uz Rīgu. Iesim kopā.
Esmu beidzot sataisījusies. Mēs izejam no mājas. Neesam pat vēl tikušas līdz pīlādzim, kad atceros, ka esmu aizmirsusi somu (cik gudri.. malacis, Kaptein). Skrienu atpakaļ, paķeru somu.
Zvana telefons. Ilzīte. No sarunas sapratu, ka Ilzītei apnika Elīnas kaprīzes, tādēļ viņa aizbrauca.
Esmu uz trepītēm. Kaut kāda dīvaina sajūta. Viss sāk šūpoties. "Zemestrīce? Nopietni? Nu, nevar būt!" Ilzīte saka, ka viņai nekā tāda nav. Tak ne jau es esmu galīgi sajukusi - patiešām viss šūpojas. Ilzīte saka, ka kaut kas dīvains arī Liezērē sāk notikt. Saruna pārtrūkst. Man ir bail. It kā būtu jāskrien ārā no mājas, tā būtu drošāk. Bet man ir bail. Šī vecā māja man ir pārāk mīļa, es labāk palikšu te.
Un viss.. Miers un klusums. Izeju no mājas. Atkal savāda sajūta. Pagriežos atpakaļ un redzu - visa mājas vecā daļa ir sabrukusi. Arī veranda nav izturējusi. Tukšums manī..
Mazliet sabīstos, kad ieraugu kustību no verandas puses. Janka! Tas taču ir Janka! Ak, jel! "Janka! Ar Tevi viss kārtībā?" Viņš ir ļoti uztraucies, grib kaut ko teikt, bet nevar parunāt. Es viņu samīļoju un saku, ka "viss būs labi, viss labi, viss kārtībā..". Es redzu, ka viņam kaut kas ir spēcīgi trāpījis pa galvu. Tas mani satrauc vēl vairāk, bet es cenšos būt mierīga. Ņemu Janku aiz rokas un eju uz ceļa pusi.
Tur stāv kāds vecs džips. Bobiks? Jā, bobiks. Janku iesēdinu aizmugurē, pati sēžos pie stūres. Vīrieti, kas blakus sēž, es pazīstu, bet kas ir tas, kas sēž man aiz muguras? Viņš taču ir galīgi salietojies.. Es gribu viņu dzīt ārā, bet man paliek žēl. Arī viņam noteikti kaut kur jātiek.
Es vēl reizi paskatos uz māju. Vectēvs noskumis staigā pa drupām. Noplāta rokas un nopūšas. Man ir tik smagi..
______________________
Es šorīt piecēlos un asaras pašas no sevis bira pār vaigiem. Tas šķita tik patiesi. Un vectēvs.. Un sagruvusī māja.. ai...
Kādu laiku pa galvu rosījās visādas domas. Kā gan tā var būt, ka kādam, kam tik ilgi uzticies (ne tik vien kā uzticies), pēkšņi pat nerūp kā tev klājas, kur esi un vai viss kārtībā. Pēkšņi viss kā ar nazi nogriezts. Katram savs ceļš. Katram uz savu pusi. "Galvu augšā un ej uz priekšu! Būs labi!" - tā es sev saku.
Man gribējās te ierakstīt kaut ko priecīgāku. Bet kaut kā nesanāk.
nomierina
