Kapteine gribēja sapīpēties un palēkāt pa māju jumtiem. Kāpēc gan ne?
Kopā ar bariņu no Vecāķiem mazliet pačilojām vietējā mežā, bet pēc tam gājām uz blakus esošo stroiku un uzrāpāmies uz jumta. Tas prasīja kādu laiciņu, jo pieci stāvi kā nekā.
Atcerējāmies bērnību, spēlējot ķerenes. No sākuma nebija tik jautri - mazliet biedēja augstums un pamats, kas dažkārt pazūd zem kājām. Bet tas jau bija tikai dažas pirmās minūtes. Pēc tam ārdījāmies kā negudri.
Kad beidzot nogurām, apsēdāmies, muguras pret skursteni atspieduši, un kādu brīdi smējāmies. Tāpat vien - ne par ko.
Elpu atvilkuši, domājām, ko lai vēl tādu traku izdara. Kāpēc gan nelēkt lejā?
Sirds dauzās kā negudra.. Satraukums.. Ieelpa, izelpa.. Ieelpa, izelpa.. Mani pārņem eiforija.. Un es speru soli pāri jumta malai un krītu.. Krītu.. Un krītu... TIK laba sajūta!
__________________________
(Telefonsaruna)
-Ko Tu tagad dari?
-Čakarēju pulti.
-Kāpēc..? Tu gribi to sačakarēt?
-Nē.
Tad kāpēc?? Kāpēc, pie vena(!!), Kaptein, Tu kaut ko čakarē, ja negribi sačakarēt?!?? Pietiek!! Domā ar galvu, ko Tu dari!! Tas taču nav normāli.
Bet vispār man iet labi. Tā sākuma sajūta, tās rozā brilles un tauriņi vēderā. Un eiforija! Vismaz nedomāju par lietām, kurām citādi mani vajadzētu nomākt.
Te tagad vajadzētu būt kaut kādai saldai romantiskai dziesmai, bet ne sūda! (ak, piedod, par manu izteicienu)
Šorīt priecājos, kad mans Viktors sāka dziedāt:
Šoreiz
savus skrējienus te nelikšu, jo kopš pagājušā ieraksta pagājis ilgs
laiks un esmu skrējusi 21 reizi, ja nekļūdos. Starp citu - noskrēju arī
pusmaratonu, ja nu gadījumā nezināji. Nu, labi, ielikšu vismaz to. Jā,
esmu lēne, bet es to tomēr izdarīju!
