Mīļie cilvēki, gribu jūs brīdināt!!!

Mīļie cilvēki, gribu jūs brīdināt!!!

Paturiet prātā šo gadījumu un dalieties tajā ar citiem!

Pirms dažiem mēnešiem (ja nemaldos - augusta vidū), tikko paēdusi pusdienas, gāju pa Brīvības ielu atpakaļ uz darbu. Biju aptuveni pie Matīsa ielas pieturas, kad pie manis pienāca puisis un uzrunāja: 

-Atvainojiet, vai Jūs varētu man palīdzēt?

Protams, nedaudz satrūkos, jo bieži vien šādi nāk virsū arī visādi spaiseri (labi, labi, ne tik pieklājīgi). Paskatos uz viņu, mēģinot saprast, kas viņš tāds un kāda palīdzība viņam gan varētu būt nepieciešama. Puisis izskatās skaidrā, tīrās drēbēs, bez uzsistām acīm vai kā tamlīdzīga. Nospriežu, ka varu paklausīties, kas jaunietim par problēmu. 

Viņš, protams, uztvēris manu sākotnēji neticīgo un pētošo skatienu, sāk skaidrot: 

-Nē, es neesmu kārtējais krāpnieks, kā domā lielākā daļa cilvēku, pie kuriem vēršos. Es neprasu naudu, ja Jūs man neuzticaties...

-Ko tad īsti vajag?

-Lieta tāda, ka es pats neesmu no Rīgas. Atbraucu no Daugavpils, bet man pazuda maks vai arī to nozaga. Tagad vairs netieku atpakaļ uz mājām, jo nav naudas biļetei. Vai Jūs varētu man palīdzēt? Iedot naudu biļetei vai arī Jūs pati varat atnākt līdz autoostai un nopirkt man biļeti?

Zini, puisis ar mugursomu plecos stāstīja ticami, neprasīja obligāti naudu, varu arī biļeti pati nopirkt, iztēle man ir spilgta, turklāt iedomājos vēl savu brāli, kurš varētu būt atbraucis no Madonas un nokļuvis šādā situācijā.. Man viņa kļuva žēl.. Turklāt toreiz pirms pāris dienām Mareks man sastāstīja par "kačā karmu" jeb vienkāršāk - dots devējam atdodas. Nolēmu puisim palīdzēt.

Līdz autoostai gabaliņš, negribas tik tālu iet. Iedošu viņam naudu. Prasu:

-Cik tad Tev vajag biļetei?

-Cik viņa tur... Astoņi eiro laikam..

Skatos - aaaai, man skaidrā naudā tikai divi eiro un saku:

-Atvaino, varu Tev tikai divus iedot - man vairāk skaidras naudas nav.

-Varbūt varam aiziet līdz bankomātam?

-Jā, labi. Kur te tuvākais SEB bankomāts...

-Tur, aiz stūra viens laikam bija.

-Ā, nē, labāk ejam tur uz priekšu, tas būs tuvāk manam darbam un Tev tuvāk autoostai.

Ejot vēl painteresējos vairāk par viņu:

-Kāpēc atbrauci uz Rīgu?

-Gribēju iepirkties, nopirkt kādas jaunas drēbes.

-Tad jau nesanāca nekāda iepirkšanās, ne?

-Tā gan...

-Kur tad paliki bez maka?

-Biju paēst Čili picā, pēc tam gāju uz Origo - tur arī atjēdzos, ka nav maka. Varbūt mugursoma palika vaļā, varbūt kāds attaisīja un izņēma...

-Jā, nav forši. Daudz naudas pazaudēji?

-Skaidrā naudā bija tikai kādi 20 eiro, pārējais bija uz kartes.

-Karti nobloķēji?

-Jā, to uzreiz izdarīju.

-Ko ar stopiem nebrauc?

-Ai, puišus jau neņem...

Nu jau bijām nonākuši pie bankomāta, izņēmu vēl piečuku un iedevu puisim. Puisis priecīgs. Pateicās un aizgāja. Zini, arī es biju priecīga, ka varēju kādam izpalīdzēt tādā nepatīkamā situācijā.

Šodien pusdienlaikā sanāca pastaigāties pa Vecrīgu. Kārtējo reizi aizgāju ne tur, sāku meklēt telefonu somiņā, lai saprastu uz kuru pusi jāiet. Pēkšņi satrūkos, jo mani kāds uzrunāja:

-Atvainojiet, vai Jūs varētu man palīdzēt?

Es apstulbu - kur tas puisis ir redzēts? Kur tas jau ir dzirdēts? Skatos uz viņu un mēģinu atcerēties.. Bet viņš turpina:

-Es Jums neprasu naudu, ja neticat man. Lieta tāda, ka neesmu no Rīgas. Man nozaga maku un es netieku mājās. Vai Jūs varētu man iedot naudu biļetei vai arī nopirkt biļeti, ja neticat?

Beidzot mana internet explorer domāšana attapās, es atteicu:

-Pirms dažiem mēnešiem Jūs jau vērsāties pie manis ar šādu pašu lūgumu. Ziniet, ticība kaut kā ir zudusi!

-ES vērsos pie Jums..??

-Jā, Jūs!

Puisis apgriezās un steigšus metās prom.

Te tev bija mana labā sirds...

Tikai tagad sāku domāt.. Vai tad puisim no Daugavpils nevajadzētu būt kādam akcentam? Kā gan var nezināt, cik tieši maksā biļete uz mājām? Vai tad toreiz autoosta bija uz otru pusi (puisis pēc tam devās pretējā virzienā)? Domājams, ne par velti bija izvēlējies ne pārāk tuvu vietu autoostai. Ja arī nopērk biļeti - to var pēc tam atgriezt (laikam gan ne pret 100% atmaksu, bet kaut vai daļēju).

Ja kas - šodien puisim bija melnas trenuškas ar baltām svītrām sānos, zila vējjaka un balts, pūkains pižiks ar uz augšu atlocītām ausīm. Viņš bija garāks par mani, varbūt 1.75m, laikam tumši blondiem, īsiem matiem, varētu teikt, ka kalsns. 

P.S. Nē, pirmo reizi viņš nebija trenuškās ar trim strīpām - tad es nebūtu viņam noticējusi (varbūt).

Žēl, ka šodien ātrāk neattapos, varēju vairāk izprašņāt vai arī pagūt vēl nofočēt. Vai arī labi, ka neattapos. Varbūt staigātu tagad ar zilu aci (labākajā gadījumā).

Sargiet sevi!

Nav Kapteines - nav enkuru!!

Kapteine gribēja sapīpēties un palēkāt pa māju jumtiem. Kāpēc gan ne?

Kopā ar bariņu no Vecāķiem mazliet pačilojām vietējā mežā, bet pēc tam gājām uz blakus esošo stroiku un uzrāpāmies uz jumta. Tas prasīja kādu laiciņu, jo pieci stāvi kā nekā. 

Atcerējāmies bērnību, spēlējot ķerenes. No sākuma nebija tik jautri - mazliet biedēja augstums un pamats, kas dažkārt pazūd zem kājām. Bet tas jau bija tikai dažas pirmās minūtes. Pēc tam ārdījāmies kā negudri. 

Kad beidzot nogurām, apsēdāmies, muguras pret skursteni atspieduši, un kādu brīdi smējāmies. Tāpat vien - ne par ko.

Elpu atvilkuši, domājām, ko lai vēl tādu traku izdara. Kāpēc gan nelēkt lejā?

Sirds dauzās kā negudra.. Satraukums.. Ieelpa, izelpa.. Ieelpa, izelpa.. Mani pārņem eiforija.. Un es speru soli pāri jumta malai un krītu.. Krītu.. Un krītu... TIK laba sajūta!

__________________________

(Telefonsaruna)

-Ko Tu tagad dari?

-Čakarēju pulti.

-Kāpēc..? Tu gribi to sačakarēt?

-Nē.

Tad kāpēc?? Kāpēc, pie vena(!!), Kaptein, Tu kaut ko čakarē, ja negribi sačakarēt?!?? Pietiek!! Domā ar galvu, ko Tu dari!! Tas taču nav normāli.

Bet vispār man iet labi. Tā sākuma sajūta, tās rozā brilles un tauriņi vēderā. Un eiforija! Vismaz nedomāju par lietām, kurām citādi mani vajadzētu nomākt.

Te tagad vajadzētu būt kaut kādai saldai romantiskai dziesmai, bet ne sūda! (ak, piedod, par manu izteicienu) 

Šorīt priecājos, kad mans Viktors sāka dziedāt:

Šoreiz savus skrējienus te nelikšu, jo kopš pagājušā ieraksta pagājis ilgs laiks un esmu skrējusi 21 reizi, ja nekļūdos. Starp citu - noskrēju arī pusmaratonu, ja nu gadījumā nezināji. Nu, labi, ielikšu vismaz to. Jā, esmu lēne, bet es to tomēr izdarīju!

19.05.2013.

I can be your whore.

Ar Reiņa bitīti braucām pie viņa uz mājām, jo vajadzēja paņemt kaut ko, kas bija aizmirsts. Iebraucām pagalmā, uzskrējām otrajā stāvā viņa istabā, paņēmām vajadzīgo un kāpām lejā.

Gribējām iet ārā, bet pagalmā bija Reiņa vecāki. Un tā kā Reinis negribēja, lai tobrīd viņi kaut ko zinātu par mums, mēs brīdi uzgaidījām. Man apnika. Teicu, ka vienalga taču.. Izgājām pagalmā, sasveicinājos ar Reiņa vecākiem. Bet viņi izskatījās tādi saskumuši. Es vaicāju: "Kas noticis?" Reiņa mamma teica, ka mazais sunītis esot bijis ļoti slims un nupat kā viņu aizveda iemidzināt. Samīļoju Reiņa mammu un mēs ar Reini devāmies uz mašīnu un braucām prom. 

Pēc brīža no gaisa sāka krist tādi kā mazi stikla gabaliņi. Jā, no sākuma tie bija mazi, bet katri nākamie arvien lielāki. Es sāku baidīties par to, ka tie varētu izdurties cauri mašīnai. Reinis teica: "Tak ko Tu baidies, tā nevar būt, viss būs labi!" Pretī brauca mašīna. Un es redzēju, kā viena pamatīga stikla lauska caurdur mašīnas jumtu. Un tajā pašā brīdī arī mūsu mašīnas jumtu Reinim tieši virs galvas caurdūra stikla lauska. Es biju ļoti nobijusies, taču atvieglota par to, ka Reinim nekas nekaiš. Teicu, lai braucam ātrāk. Kaut kā tikām cauri tam stiklu mākonim.

Kāda sieviete brauca ar velosipēdu un veda arī divus bērniņus. Viņa devās tieši mākoņa virzienā. Reinim lūdzu, lai paņemam viņus un aizvedam, bet Reinis kaut ko ņurdēja. Teicu, ka tas taču būtu šausmīgi, ja viņai ar visiem bērniem jābrauc cauri tādām šausmām. Bet tad sākām domāt, ka tāpat nebūtu kur ielikt riteni, tādēļ turpinājām savu ceļu.

__________________________

Šis sapnis jau ir teju mēnesi vecs. Bet šonakt man bija tāāāds sapnis! Man pat trūkst vārdu, lai to aprakstītu. Kaut kas par pārslēgšanos no vienas paralēlās pasaules uz citu. Es drīzāk to visu varētu uzzīmēt. Bet tā kā man tā zīmēšana tik ļoti neiet pie sirds, tad labāk iztiksim.

Mmm-mm. Divas garas diennaktis esmu novārtījusies gultā ar gripu. Bet izskatās, ka būšu veiksmīgi tikusi galā.

(Turpmākās dažas rindkopas būs par manu slimības pārvarēšanu. Tādēļ, ja neinteresē, droši pārlec tālāk. Man slimošana ir sen nebijis notikums, varbūt tādēļ tik plaši. Turklāt esmu nogurusi no nekā nedarīšanas.)

Viss sākās pirmdienas vakarā, kad sajutos ļoti savādi. Izdzēru divas krūzes tējas un devos pie miera. Otrdien piecēlos ar pamatīgām galvassāpēm. Izmērīju temperatūru un sapratu, ka šodien nebūšu nekāda uz darbu gājēja. Un tā kā nebiju slimojusi kādus 5 gadus (jā, visa tā slimošana ĀVģ laikā bija tikai simulēšana), tad es pat nezināju, kas man šādos gadījumos jādara. Piezvanīju ģimenes ārstam (ak jel, kā man nepatīk ārsti). Sarunāju, ka apciemošu viņu ceturtdien, jo todien tas diez vai būtu bijis prātīgi kaut kur braukāt apkārt.

Visu otrdienu nogulšņāju gultā. Es zināju, ka jādzer daudz karstas tējas, bet man pat nebija spēka aiziet līdz virtuvei, lai uztaisītu tādu. Un mājās nebija nekā tāda, ko es varētu apēst šādā stāvoklī. Vienvārdsakot man bija sajūta, ka es nomiršu turpat gultā un viss. Jo man nebija spēka nekam. 

Tad mazliet sakopoju savus spēkus un padomāju, kā lai atrisina šo problēmu. Ja es pati neko nevaru izdarīt, tad vajag kādu, kas man var palīdzēt. 

Piezvanīju Reinim un viņš atbrauca. Ak jel, cik laba ir tā sajūta, kad kāds par tevi rūpējas. No šīs sajūtas vien jau varētu atveseļoties. Bet, nē, man pienesa 1000 un vienu tēju (ok, es pārspīlēju) un lika tās izdzert, man lika ēst augļus (mm) un ķiplokus (vļēē). Vēl izmērīju temperatūru: 38.9 (tajā brīdī man tiešām šķita, ka naktī droši vien došos uz citiem medību laukiem). Un tad mani sasedza silti jo silti un lika iet gulēt.

Naktī piecēlos pāris reižu, bet tikai tādēļ, ka biju sapinusies segās. Šorīt piecēlos ar daudz labāku pašsajūtu un temperatūru 37,5. Tad jau man bija pietiekami daudz spēka, lai pati sev uztaisītu tēju un pierunātu sevi apēst arī ķiplokmaizīti.

Man pat bija tik daudz spēka, lai noskatītos jaunāko Pretty Little Liars sēriju, atbildētu uz e-pastiem un pieskatītu savu Okeāniju (haha). 

Jā, un šobrīd man ir tāda temperatūra, kāda ir jebkuram normālam cilvēkam. Un klepus mani arī īpaši nemoka, iesnu arī nav (ak, paldies Dievam!). Bet es baidos, ka ārsti neticēs, ka esmu bijusi slima. Nu, labi, par to noteikti liecina manas iekritušās acis. Bet nez vai līdz rītam tās būs tādas pašas. 

Katrā ziņā - liels paldies Reinim! Bez viņa palīdzības diezin vai es tik ātri būtu atguvusies.

Jā, un es jau ieminējos par atbildēšanu uz e-pastiem..

Biju draugiem.lv dienasgrāmatā ielikusi ziņojumu par to, ka varētu pasniegt privātstundas matemātikā. Un ss.lv arī ieliku sludinājumu. Un, zini, vairāki cilvēki ir atsaukušies. Jāsāk tik darīt visas tās lietas un gan jau aizies! Ai, kā man pietrūkst matemātikas!

Te būs mani pēdējie skrējieni (jā, sen nebiju skrējusi, tādēļ biju vēl lēnāka nekā parasti):
02.01.2013.
04.02.2013.

waaaah!! (noklausies līdz galam)