Es: "Kik, māja deg!!!"
Kika: "Jā, nekas. Mēs mazliet pārkurinājām."
Brālis iet garām.
Es: "Lauri, nāc palīgā - ņemsim spaiņus ar ūdeni un nodzēsīsim liesmas!"
Mēs abi ieejam iekšā. Pie tā loga, kur redzēju liesmas, nekā nav.
Bet lampa... Ko? Vairs īsti nav lampas. No vietas, kur tai vajadzēja būt, uz leju nokarājas tāda tieva dzelzs stieplīte, kas ir uzkarsusi, izdedzinājusi koka galdā caurumu un tagad jau ir gandrīz pie grīdas. Bet galā, protams, ir neskarta spuldzīte, kas deg tā, kā tai vajadzētu degt (nu, ne jau ar liesmu). Jā, tātad virtuves galdā ir caurums, kas plešas arvien lielāks, jo galds deg.
Es paskatos pa logu un man aizmirstas visas dīvainības, kas notiek mājā. Pieeju pie loga un attaisu to. Starp citu, tas ir vēl tas pats vecais logs ar zaļajiem koka rāmjiem, ko labu laiku atpakaļ krāsoju.
Ābeļdārzā vectētiņš sēž pie dīķa un makšķerē. Mani pārņem miers. Kādu laiku vienkārši stāvu pie loga un vēroju. Vectēvs sēž uz bluķīša. Mugurā viņam zilā, biezā jaka. Galvā naģene. Sarkanbaltais pludiņš sāk raustīties. Vectēvs velk, bet tur ir pieķēries kas smags. Vectēvs pieceļas kājās, paliecas vairāk uz dīķa pusi un mēģina vilkt ārā to, kas tur tik nešpetni pretojas. Bet man ir bail, jo zinu, ka vectēvs neprot peldēt. Es izlecu pa logu (lai gan zinu, ka viņam dikti nepatika, ka mēs ar brāli, sīki būdami, lēkājām iekšā ārā pa to logu), pieskrēju pie vectēva un mēs par abiem izvilkām līni un abi smējāmies. Nekad mūžā nebiju redzējusi tādu resnuli - miiiilzīgs līnis. Mamma priecāsies.
_______________________
Es bieži sapņos esmu Kurmos. Patiesībā jau arī dzīvē es gribētu tur biežāk būt.
Baigi biju sadomājusi visu ko, ko te sarakstīt, bet pēkšņi galvā tukšums.
Ā, jā, apskatot virsrakstu... Pasaules galu gaidīju vēl 21.decembra pašā vakarā. Biju Vecaucē kopā ar kolēģiem. Pat dejojot ar Buno, es izdzīvoju. Bet visā visumā Ziemassvētku balle bija diezgan jauka. Mājās braucu ar pozitīvu noskaņojumu. Labi, ko es te muldu. Visu mājupceļu gulēju. Ceļā taču veselas divas stundas pagāja.
Bet, atgriežoties pie maģiskā 21.12.2012., es patiešām biju domājusi, ka kaut kas interesants notiks tā visa sakarā, bet nekā. Vienīgi no paša rīta gan es mazliet saraustījos. Sēdēju pie kompja, vēl salasījos visādus rakstus par 21.12.2012., kad pēkšņi kaut kāds troksnis. Es salecos, bet tad sapratu, ka tie jau tikai kaimiņi, kas izdomājuši mēbeles bīdīt.
22.decembrī es domāju, ka varbūt tas ir nobīdījies uz 23.decembri (visiem labi zināma mana apsēstība ar 23). Bet pienāca 24.decembris un es vēl joprojām biju dzīva. Tad es nospriedu, ka esmu izredzētā (un, ja jau Tu šo lasi, tad visticamāk tāds esi arī Tu).
Un, ja pasaules gals nepienāks arī rīt, tad es dzīvošu vēl ilgi un laimīgi un pasaules galu nepiedzīvošu.
(Brīdis klusuma, lai Tu varētu pasmieties par iepriekšējām wtf rindkopām.)
(Un, ja Tev neinteresē mana skraidīšana, vari pārlekt uz vēl nākamo rindkopu)
Jā, strauji tuvojas 2013.gads, kas nozīmē ballītiiiii! Ja ne mega, tad mini. Un mini ballītes mēdz būt jaukas, es zinu, ka tāda būs arī šī. Ballīte, lai arī mini, tomēr nozīmē, ka man ne tajā, ne nākamajā dienā negribēsies skraidīt (var jau būt, ka gribēsies, bet nebūs laika/spēka). Tieši tādēļ šorīt (mamma gan teiktu, ka 11:00 vairs nav rīts) piecēlos un devos paskraidīt. Bija doma par 6km, bet skrienot es sapratu, ka nav nekāda piekusiena (haha, smieklīgs vārds, ne? es vienīgā tādu izmantoju?), tādēļ varētu skriet vairāk.
Pie sevis prātoju:
- Varētu 9km.
- Nē, visus 10. Bet, nē, tad man nesanāk skriet pa ierasto maršrutu.
- Ok, tad 12.
- Bet tad jau tie nākamie 3 līdz 15 būs tīrais nieks, ne?
- Hei, bet tas taču vairs nav nemaz tik tālu līdz 21!!!
- Bet Ēriks var neizturēt.
- Ok, skriešu tik, cik Ēriks turēs.
Pie 15.kilometra Edmunds mazliet nočakarējās, bet pēc pāris km atkal viss bija ok. Pie 19.kilometra skatījos, ka Ēriks vairs ilgi neizvilks. Un galu galā Ēriks tomēr izturēja, bet Edmunds nogļukoja, un es pēdējās aptuveni 15.minūtes skrēju, kamēr viņš konstanti rādīja 20.08 km, lai gan es neskrēju uz vietas. Lai nu kā.. esmu dikti priecīga par paveikto pat par spīti tam, ka pārvietošanās ir apgrūtinoša. Vismaz šogad vēl paspēju izdarīt ko labu.
Un nākamgad? Kādas apņemšanās?
Pēdējās pāris dienas domāju par to, ka es neprotu atsacīties. Tādēļ, pirmkārt, iemācīšos pateikt "NĒ".
2) Turpināšu uzturēt ar ģimeni pēc iespējas sirsnīgākas attiecības, jo tas man ir svarīgi.
3) Turpināšu skraidīt, lai uzlabotu figūru un pašsajūtu.
4) Cītīgi rakstīšu dienasgrāmatu, lai uzlabotu atmiņu.
5) Sapņošu interesantus sapņus, lai sapņu grāmata ātri vien pierakstās ar visādiem brīnumiem.
6) Atteikšos no sjā, lai uzlabotu pašsajūtu.
7) Lasīšu grāmatas, jo man pietrūkst literatūras.
8) Neaizmirsīšu par draugiem, jo viņi ir zelta vērti.
Te Tu vari iečekot manus pēdējos skrējienus:
Good times are comin'.
