Kāds no maniem radiniekiem atkal sadomājis precēties. Galdi izkārtoti gluži kā labirintā. Šķiet, ja pametīsi savu vietu, tad nez vai kādreiz atradīsi ceļu atpakaļ. Es sēžu starp divām mazām meitenēm. Es viņas nepazīstu (tikai neizfantazē saistību ar darbības vārdu zīst - te tādas nav). Patiesībā - es nepazīstu nevienu, kas ir manā redzeslokā. Zāle ir milzīga, tāda drūma, tajā daudz smaragdzaļu toņu, slikti apgaismota, es teiktu - gotiska. Bet griesti bija zemi un nebija to milzīgo lustru ar svecēm spuldzīšu vietā. Pietrūka, ja godīgi.
Tā nu es tur sēdēju starp divām svešām meitenēm un sapņoju par sveču lustrām, līdz mans skatiens slīdēja pāri visiem, bet ātri vien apstājās pie kāda bāla, tumšmataina zēna. Viņš izskatījās ļoti bagāts un uzpūtīgs. Bet varēja just, ka viņam pietrūkst kāds, ar kuru varētu parunāties. Es apbrīnojami viegli (bez jebkādas apmaldīšanās) nokļuvu līdz viņam un apsēdos blakus. Sākām runāties par šo un to. Te pēkšņi pienāk viena no meitenēm, kas sēdēja man blakus, skatās uz mani caur pieri un kaut kādā dīvainā valodā sāk murmulēt zem deguna. Tad viņa iebāž roku kabatā, un met uz manu pusi sāli. Man bail - viņa grib mani nolādēt. Mazais sāk viņai murmulēt pretī un pieskaras figūrai, kas stāv viņam priekšā uz galda. Es to iepriekš nebiju ievērojusi. Bāla sieviete ar gariem, tumšiem matiem it kā sēž uz milzīgas sniega kupenas. Šķiet, ka šī figūriņa puikam dod enerģiju. Mazā meitene padodas, nolamājas un aiziet. Es paskatos uz puiku - viņš ir piekusis. Sieviete nokrīt no savas kupenas un saplīst. Puika paskatās uz mani ar žēlām acīm. Tikai tagad ieraugu, ka viņam ir dīvains lillā kostīms. Tā kā mazam zīdainim. Es jūtos ļoti neomulīgi un ātri virzos kaut kur prom uz durvju pusi. Daudz cilvēku nāk pa durvīm iekšā. Pagaidu, lai tie cilvēki ienāk.
Viens no tiem strauji nāk man klāt, apskauj un saka: "Čaaaau, Laura!"
Esmu nesapratnē. Tas taču ir Kaža (tas pats, kas bērnībā dziedāja "Dzeguzītē").
Es: "Kā Tu zini manu vārdu?"
Kaža: "Aija man daudz par Tevi ir stāstījusi."
Nepaspēju neko pajautāt, kad mani kāds sagrābj aiz elkoņa un aizvelk prom. Tā ir Solvita un Līga. Viņas mirdzošām acīm skatās uz mani un saka: "Nāc mums līdzi! Mums kaut kas ir!"
Ēka, kurā mēs atrodamies, ir pilna ar simtiem gaiteņu un tūkstošiem istabu. Mēs beidzot ieejam vienā no tām. Viss, kas istabā atrodas, ir milzu gulta ar rubīnsarkanu pārklāju. Mēs iekrītam gultā. Solvita mums ar Līgu pa vidu. Viņa izvelk palielu stikla olu no somas, paceļ mazliet virs mūsu galvām un uzlej tai kaut kādu šķidrumu. Ola iekšienē sāk mainīt krāsu, tajā rādās visādi zīmējumi. Vienīgais, ko es no tiem tagad atceros - mazliet iešķībs, laimīgs smaidiņš. No olas uz visām pusēm sāk plūst dūmu upes, kas pamazām piepilda istabu. Man paliek slikti, es metos uz vannasistabu, atrauju vaļā krānu un ļauju aukstajam ūdenim atvēsināt seju. Es paskatos spogulī - esmu bāla, tikai acis ir ļoti apsārtušas. Es izskatos pēc narkomānes. Man ir ļoti sliti. Cenšos nomierināties.
Ieeju atpakaļ istabā, bet tur neviena nav. Pat dūmi pazuduši. Es izeju no istabas. Gribētu iziet pavisam ārā. Kā uz burvju mājiena aiz nākamā stūra ir koka durvis, pa kurām izeju ārā. Dīvaina vieta - visapkārt ir ūdens. Mazi puišeļi mani apšauda ar ūdenspistolēm. Viņi ieskatījās man sejā un aizmuka.
Aiz muguras dzirdu Solvitas un Līgas balsi: "Laura! Kur Tu pazudi? Nāc, ejam!"
Es sekoju viņām. Pīrsings lūpā nežēlīgi sāp. Es prasu: "Solvit, Tev nav palicis kāds lieks lūpas pīrsings? Šķiet, ka manējais nav īsti riktīgs, man viss sāp no viņa."
Solvita izvelk no maka vienu un iedod man. Es ielieku - jūtos daudz labāk.
Kamēr mēs te esam klaiņojušas, ir pienācis vakars, mums jādodas uz zāli.
Tagad galdi ir aizvākti. Tikai daži vēl pa malām salikti. Ir daudz cilvēku. Bet es, protams, uzskrienu virsū tieši Viņam. Nē, ne jau mazajam, bālajam puikam, bet gan Viņam. Es zināju, ka Viņš te būs,bet naivi cerēju, ka nesatikšu. Viņš skatās lejup, galīgi aizdomājies, bet tad pamana, ka kāds Viņu vēro un pavērš skatu uz mani. Esmu apjukusi, metos bēgt. Es nezinu kur, bet ātrāk prom. Es negribu viņu vairs satikt, nē - gribu gan, bet es zinu, ka viņam tas sāp. Es gribu aizbēgt no visa. No pilnīgi visa.
_____________________
Sen nebiju visu tik smalki atcerējusies. Pusi dienas pēc tam nevarēju atjēgties no sapņa.
Viendien man ļoti gribējās te kaut ko ierakstīt, bija baigā iedvesma, bet nebija jēdzīga sapņa. Tagad ir sapnis, bet nav iedvesmas. Žēl.
Šodien bailes mani atkal ir uzvarējušas. Es atliku savus plānus vēja dēļ. Man taču bail iziet no mājas. Nu jau izskatās, ka ārā vairs nav tik briesmīgi, kā no rīta.
Un es jūtos slikti, ja visi uz mani bļauj - pat cilvēks, kas man tik ļoti svarīgs. Skumji teikt, bet mani pārņem bezcerība.
Bet ir arī labā ziņa - tagad es varu zvanīt visiem saviem mīļajiem draudziņiem (cik nu man viņu ir palicis)! Es pārgāju uz to jauno LMT tarifu un beidzot bez stresa varu zvanīt uz visiem tīkliem. Tikai mani tagad mulsina jaunais Bites piedāvājums...
Un visa cita starpā - man vienalga, kas Tu esi, un kādēļ esi ticis līdz ieraksta beigām, bet es vēl joprojām gaidu ieteikumus playlista papildināšanai, jo pagājušoreiz visi mani noignorēja. Tā kā pakustini savus pirkstiņus un ieraksti komentārā dziesmas izpildītāju un nosaukumu!
Vēl - neaizmirsti laimēt dāvanu karti: http://dra.lv/bXpxA !
