Kapteine gribēja sapīpēties un palēkāt pa māju jumtiem. Kāpēc gan ne?
Kopā ar bariņu no Vecāķiem mazliet pačilojām vietējā mežā, bet pēc tam gājām uz blakus esošo stroiku un uzrāpāmies uz jumta. Tas prasīja kādu laiciņu, jo pieci stāvi kā nekā.
Atcerējāmies bērnību, spēlējot ķerenes. No sākuma nebija tik jautri - mazliet biedēja augstums un pamats, kas dažkārt pazūd zem kājām. Bet tas jau bija tikai dažas pirmās minūtes. Pēc tam ārdījāmies kā negudri.
Kad beidzot nogurām, apsēdāmies, muguras pret skursteni atspieduši, un kādu brīdi smējāmies. Tāpat vien - ne par ko.
Elpu atvilkuši, domājām, ko lai vēl tādu traku izdara. Kāpēc gan nelēkt lejā?
Sirds dauzās kā negudra.. Satraukums.. Ieelpa, izelpa.. Ieelpa, izelpa.. Mani pārņem eiforija.. Un es speru soli pāri jumta malai un krītu.. Krītu.. Un krītu... TIK laba sajūta!
__________________________
(Telefonsaruna)
-Ko Tu tagad dari?
-Čakarēju pulti.
-Kāpēc..? Tu gribi to sačakarēt?
-Nē.
Tad kāpēc?? Kāpēc, pie vena(!!), Kaptein, Tu kaut ko čakarē, ja negribi sačakarēt?!?? Pietiek!! Domā ar galvu, ko Tu dari!! Tas taču nav normāli.
Bet vispār man iet labi. Tā sākuma sajūta, tās rozā brilles un tauriņi vēderā. Un eiforija! Vismaz nedomāju par lietām, kurām citādi mani vajadzētu nomākt.
Te tagad vajadzētu būt kaut kādai saldai romantiskai dziesmai, bet ne sūda!(ak, piedod, par manu izteicienu)
Šorīt priecājos, kad mans Viktors sāka dziedāt:
Šoreiz
savus skrējienus te nelikšu, jo kopš pagājušā ieraksta pagājis ilgs
laiks un esmu skrējusi 21 reizi, ja nekļūdos. Starp citu - noskrēju arī
pusmaratonu, ja nu gadījumā nezināji. Nu, labi, ielikšu vismaz to. Jā,
esmu lēne, bet es to tomēr izdarīju!
Ar Reiņa bitīti braucām pie viņa uz mājām, jo vajadzēja paņemt kaut ko, kas bija aizmirsts. Iebraucām pagalmā, uzskrējām otrajā stāvā viņa istabā, paņēmām vajadzīgo un kāpām lejā.
Gribējām iet ārā, bet pagalmā bija Reiņa vecāki. Un tā kā Reinis negribēja, lai tobrīd viņi kaut ko zinātu par mums, mēs brīdi uzgaidījām. Man apnika. Teicu, ka vienalga taču.. Izgājām pagalmā, sasveicinājos ar Reiņa vecākiem. Bet viņi izskatījās tādi saskumuši. Es vaicāju: "Kas noticis?" Reiņa mamma teica, ka mazais sunītis esot bijis ļoti slims un nupat kā viņu aizveda iemidzināt. Samīļoju Reiņa mammu un mēs ar Reini devāmies uz mašīnu un braucām prom.
Pēc brīža no gaisa sāka krist tādi kā mazi stikla gabaliņi. Jā, no sākuma tie bija mazi, bet katri nākamie arvien lielāki. Es sāku baidīties par to, ka tie varētu izdurties cauri mašīnai. Reinis teica: "Tak ko Tu baidies, tā nevar būt, viss būs labi!" Pretī brauca mašīna. Un es redzēju, kā viena pamatīga stikla lauska caurdur mašīnas jumtu. Un tajā pašā brīdī arī mūsu mašīnas jumtu Reinim tieši virs galvas caurdūra stikla lauska. Es biju ļoti nobijusies, taču atvieglota par to, ka Reinim nekas nekaiš. Teicu, lai braucam ātrāk. Kaut kā tikām cauri tam stiklu mākonim.
Kāda sieviete brauca ar velosipēdu un veda arī divus bērniņus. Viņa devās tieši mākoņa virzienā. Reinim lūdzu, lai paņemam viņus un aizvedam, bet Reinis kaut ko ņurdēja. Teicu, ka tas taču būtu šausmīgi, ja viņai ar visiem bērniem jābrauc cauri tādām šausmām. Bet tad sākām domāt, ka tāpat nebūtu kur ielikt riteni, tādēļ turpinājām savu ceļu.
__________________________
Šis sapnis jau ir teju mēnesi vecs. Bet šonakt man bija tāāāds sapnis! Man pat trūkst vārdu, lai to aprakstītu. Kaut kas par pārslēgšanos no vienas paralēlās pasaules uz citu. Es drīzāk to visu varētu uzzīmēt. Bet tā kā man tā zīmēšana tik ļoti neiet pie sirds, tad labāk iztiksim.
Mmm-mm. Divas garas diennaktis esmu novārtījusies gultā ar gripu. Bet izskatās, ka būšu veiksmīgi tikusi galā.
(Turpmākās dažas rindkopas būs par manu slimības pārvarēšanu. Tādēļ, ja neinteresē, droši pārlec tālāk. Man slimošana ir sen nebijis notikums, varbūt tādēļ tik plaši. Turklāt esmu nogurusi no nekā nedarīšanas.)
Viss sākās pirmdienas vakarā, kad sajutos ļoti savādi. Izdzēru divas krūzes tējas un devos pie miera. Otrdien piecēlos ar pamatīgām galvassāpēm. Izmērīju temperatūru un sapratu, ka šodien nebūšu nekāda uz darbu gājēja. Un tā kā nebiju slimojusi kādus 5 gadus (jā, visa tā slimošana ĀVģ laikā bija tikai simulēšana), tad es pat nezināju, kas man šādos gadījumos jādara. Piezvanīju ģimenes ārstam (ak jel, kā man nepatīk ārsti). Sarunāju, ka apciemošu viņu ceturtdien, jo todien tas diez vai būtu bijis prātīgi kaut kur braukāt apkārt.
Visu otrdienu nogulšņāju gultā. Es zināju, ka jādzer daudz karstas tējas, bet man pat nebija spēka aiziet līdz virtuvei, lai uztaisītu tādu. Un mājās nebija nekā tāda, ko es varētu apēst šādā stāvoklī. Vienvārdsakot man bija sajūta, ka es nomiršu turpat gultā un viss. Jo man nebija spēka nekam.
Tad mazliet sakopoju savus spēkus un padomāju, kā lai atrisina šo problēmu. Ja es pati neko nevaru izdarīt, tad vajag kādu, kas man var palīdzēt.
Piezvanīju Reinim un viņš atbrauca. Ak jel, cik laba ir tā sajūta, kad kāds par tevi rūpējas. No šīs sajūtas vien jau varētu atveseļoties. Bet, nē, man pienesa 1000 un vienu tēju (ok, es pārspīlēju) un lika tās izdzert, man lika ēst augļus (mm) un ķiplokus (vļēē). Vēl izmērīju temperatūru: 38.9 (tajā brīdī man tiešām šķita, ka naktī droši vien došos uz citiem medību laukiem). Un tad mani sasedza silti jo silti un lika iet gulēt.
Naktī piecēlos pāris reižu, bet tikai tādēļ, ka biju sapinusies segās. Šorīt piecēlos ar daudz labāku pašsajūtu un temperatūru 37,5. Tad jau man bija pietiekami daudz spēka, lai pati sev uztaisītu tēju un pierunātu sevi apēst arī ķiplokmaizīti.
Man pat bija tik daudz spēka, lai noskatītos jaunāko Pretty Little Liars sēriju, atbildētu uz e-pastiem un pieskatītu savu Okeāniju (haha).
Jā, un šobrīd man ir tāda temperatūra, kāda ir jebkuram normālam cilvēkam. Un klepus mani arī īpaši nemoka, iesnu arī nav (ak, paldies Dievam!). Bet es baidos, ka ārsti neticēs, ka esmu bijusi slima. Nu, labi, par to noteikti liecina manas iekritušās acis. Bet nez vai līdz rītam tās būs tādas pašas.
Katrā ziņā - liels paldies Reinim! Bez viņa palīdzības diezin vai es tik ātri būtu atguvusies.
Jā, un es jau ieminējos par atbildēšanu uz e-pastiem..
Biju draugiem.lv dienasgrāmatā ielikusi ziņojumu par to, ka varētu pasniegt privātstundas matemātikā. Un ss.lv arī ieliku sludinājumu. Un, zini, vairāki cilvēki ir atsaukušies. Jāsāk tik darīt visas tās lietas un gan jau aizies! Ai, kā man pietrūkst matemātikas!
Te būs mani pēdējie skrējieni (jā, sen nebiju skrējusi, tādēļ biju vēl lēnāka nekā parasti): 02.01.2013. 04.02.2013.
Esmu Lovudas internātskolā (it kā tā ir skola bāreņiem). Tur mācās tikai meitenes. Arī es. Mums ir jānēsā tumšs, neuzkrītošs apģērbs. Visām meitenēm ir neizteiksmīgas, tumšas kleitas (pāri ceļiem - voooh..), pielaizīti, zemā astē sasieti mati. Neiedomājies, ka mēs drīkstētu uzkrāsoties vai nēsāt kādu rotaslietu. Taču Ieva paslepus kaut kur bija sadabūjusi skropstu tušu, lūpu krāsu, auskarus un rokassprādzes.
Mēs esam savā sarkanajā teltī, krāsojamies un apkaramies ar visādām rotām. Paveram spraudziņu pie telts ieejas. Nevienu pasniedzēju apkārt nemanām. Bravūrīgi izlienam no telts. Tālumā pamanām paimeitiņas, kas vienmēr lien pasniedzējām tai vietā, kur saule nekad neiespīd. Uzmetam lepnu skatienu viņām. Bet tas viņas šobrīd nemaz neuztrauc. Viņu uzmanību saista kas cits.
Turpat blakus mūsu patversmei ir arī buļļu aploks (to pašu milzīgo buļļu, kuri ir tik ļoti traki uz sarkano krāsu). Pasniedzējas aplokā iestumj kādu meiteni, kura ir uzkrāsojusi sarkanas lūpas un izlaidusi matus. Rokas meitenei ir cieši sasietas ar virvi, viņai uzmesta kaut kāda sarkana drāna. Lai kā pretojas, viņa nespēj izlauzties no pasniedzēju stingrā tvēriena un tiek iegrūsta buļļu aplokā. Buļļi kā traki metas virsū nabaga meitenei. Tie viņu uzmet gaisā ar saviem milzu ragiem un mētā viens otram kā tādu volejbola bumbu. Ak, nabaga meitene... Viņa noteikti vairs nav pie dzīvības. Pēc brīža to saprot arī buļļi, tādēļ meitene vairs nesaista viņu uzmanību un tiek nomesta zemē. Viņa asiņo un ir aplipusi ar smiltīm. Bet buļļiem ar to vien nepietiek. Tie ir iekarsuši un sāk lauzties ārā no aploka. Tas izdodas. Visapkārt valda haoss. Katrs skrien uz savu pusi, Ieva arī kaut kur pazūd.
Attopos, ka man taču arī jānoslēpjas. Ielienu teltī. Neliels satraukums. Uz telts sarkanajām sienām redzu meiteņu ēnas, kas skraida šurpu turpu. Pag... UZ SARKANAJĀM? Nēēē..!
Dzirdu mammas un brālīša balsis: "Māsa, lien ārā no tās telts!!" Un tad ieraugu arī buļļa ēnu. Tas izskatās pamatīgi aizkaitināts. Šķiet, ka viņš censtos skatīties cauri telts sienām. Mana elpa ir aizrāvusies, jo gaidu, kas nu būs. Arī bullis gaida, bet viņa elpa ne tuvu nav aizrāvusies - bullis smagi elso caur nāsīm, no kurām mutuļo garaiņi. Tik šaušalīgi. Galu galā viņš laikam nodomāja, ka teltī neviena nav un aizskrēja uz citu pusi.
Bet es notizlojos un, atslābinoties no sastinguma, izkustinu telti. Bullis pagriežas atpakaļ un metas tieši virsū teltij. Viņam telts ir tīrais nieks. Tā nu es lidinos pa gaisu, sapinusies sarkanajā teltī, domājot, nē, patiesībā vairs neko nedomājot, jo jau pirms mirkļa sapratu, ka ar mani ir cauri, kad pēkšņi tomēr izpinos no telts un nokrītu zemē.
Mamma un brālītis paķer mani aiz rokas, mēs skrienam uz laivu piestātni, un bullis nesas mums pakaļ. Uzlecam uz vienas no laivām, bet bullis ir diezgan neveikls un, nespējot laikus apstāties, ieveļas ūdenī. Mēs atkal nolecam nost no laivas. Bullis tikmēr ir ierausies kaut kādā milzu veļas bļodā, kas bija peldējusi ūdenī un jau tuvojas mums. Kad tas jau grasās lekt mums virsū, pēdējā brīdī apgāžam bļodu un bullis iekrīt atpakaļ ūdenī. Man vairs nav spēka.
___________________
Notikumi, kas risinās Š.Brontē romānā "Džeina Eira", jaucas kopā ar pēdējā laikā pārdzīvotajām emocijām un atspoguļojas manos sapņos. Bet ne par to es šobrīd gribu rakstīt ko vairāk.
Runa šoreiz ir par manu ieradumu pakāpties soli atpakaļ un no tā izrietošajām sekām. Anne teiktu: "Mikiņ, nevajag atkal kāpt tajā pašā vecajā sūdā!" Bet mācības nav un pakāpjos atpakaļ, lai gan pieredze vairākkārt rāda, ka tas nav tas labākais.
Mīlēt un būt mīlētam.
Vai
tad tas nav katra sapnis? Cik nu apzināts vai neapzināts, bet, manuprāt,
tomēr ir. Tad kādēļ tik bieži novelkam robežu ap sevi? Tādēļ, ka
negribas, lai sāp? Pie velna! Es ļaujos savām sajūtām. Tām, kas nāk no sirds, nevis tām, ko prāts dažkārt grib uzspiest. Bet, kad otrs ir novilcis to sasodīto apli ap sevi un neļauj nākt klāt (kur nu vēl lai pats tuvotos), tad ir grūti.
Tik ļoti ir vajadzīgs mīļums. Ir vajadzīgs tas skatiens, kad lūkojies manī un redzu mirdzumu Tavās acīs (to patieso, ne jau no viskija). Ir vajadzīga Tava uzticēšanās un spēja uzklausīt. Ir vajadzīgs atbalsts un Tava klātbūtne. Es varētu dot atpakaļ to pašu un vēl vairāk.
Bet, kā jau minēju, traucē nolāpītais aplis. Un tad gluži neviļus mīļums tiek meklēts citur. Viens skatiens, viens smaids, viena deja, viens apskāviens... Un tad prātā uzaust jautājums, ja jau tā notiek, vai tiešām tas otrs ir īstais? Un te es nonāku pretrunā pati ar sevi. Es taču reiz minēju, ka nav tāda "īstā". Viss ir mūsu galvās. Bet es nesaprotu, kas notiek Tavējā.
Bet varbūt es nespēju novērtēt to, kas man ir? Bet tam es neticu, jo zinu, ka var būt labāk. Un visa dzīve ir viena tiekšanās pēc kā labāka. Es tiecos pēc mīlestības. Abpusējas mīlestības.
