Esmu Lovudas internātskolā (it kā tā ir skola bāreņiem). Tur mācās tikai meitenes. Arī es. Mums ir jānēsā tumšs, neuzkrītošs apģērbs. Visām meitenēm ir neizteiksmīgas, tumšas kleitas (pāri ceļiem - voooh..), pielaizīti, zemā astē sasieti mati. Neiedomājies, ka mēs drīkstētu uzkrāsoties vai nēsāt kādu rotaslietu. Taču Ieva paslepus kaut kur bija sadabūjusi skropstu tušu, lūpu krāsu, auskarus un rokassprādzes.
Mēs esam savā sarkanajā teltī, krāsojamies un apkaramies ar visādām rotām. Paveram spraudziņu pie telts ieejas. Nevienu pasniedzēju apkārt nemanām. Bravūrīgi izlienam no telts. Tālumā pamanām paimeitiņas, kas vienmēr lien pasniedzējām tai vietā, kur saule nekad neiespīd. Uzmetam lepnu skatienu viņām. Bet tas viņas šobrīd nemaz neuztrauc. Viņu uzmanību saista kas cits.
Turpat blakus mūsu patversmei ir arī buļļu aploks (to pašu milzīgo buļļu, kuri ir tik ļoti traki uz sarkano krāsu). Pasniedzējas aplokā iestumj kādu meiteni, kura ir uzkrāsojusi sarkanas lūpas un izlaidusi matus. Rokas meitenei ir cieši sasietas ar virvi, viņai uzmesta kaut kāda sarkana drāna. Lai kā pretojas, viņa nespēj izlauzties no pasniedzēju stingrā tvēriena un tiek iegrūsta buļļu aplokā. Buļļi kā traki metas virsū nabaga meitenei. Tie viņu uzmet gaisā ar saviem milzu ragiem un mētā viens otram kā tādu volejbola bumbu. Ak, nabaga meitene... Viņa noteikti vairs nav pie dzīvības. Pēc brīža to saprot arī buļļi, tādēļ meitene vairs nesaista viņu uzmanību un tiek nomesta zemē. Viņa asiņo un ir aplipusi ar smiltīm. Bet buļļiem ar to vien nepietiek. Tie ir iekarsuši un sāk lauzties ārā no aploka. Tas izdodas. Visapkārt valda haoss. Katrs skrien uz savu pusi, Ieva arī kaut kur pazūd.
Attopos, ka man taču arī jānoslēpjas. Ielienu teltī. Neliels satraukums. Uz telts sarkanajām sienām redzu meiteņu ēnas, kas skraida šurpu turpu. Pag... UZ SARKANAJĀM? Nēēē..!
Dzirdu mammas un brālīša balsis: "Māsa, lien ārā no tās telts!!" Un tad ieraugu arī buļļa ēnu. Tas izskatās pamatīgi aizkaitināts. Šķiet, ka viņš censtos skatīties cauri telts sienām. Mana elpa ir aizrāvusies, jo gaidu, kas nu būs. Arī bullis gaida, bet viņa elpa ne tuvu nav aizrāvusies - bullis smagi elso caur nāsīm, no kurām mutuļo garaiņi. Tik šaušalīgi. Galu galā viņš laikam nodomāja, ka teltī neviena nav un aizskrēja uz citu pusi.
Bet es notizlojos un, atslābinoties no sastinguma, izkustinu telti. Bullis pagriežas atpakaļ un metas tieši virsū teltij. Viņam telts ir tīrais nieks. Tā nu es lidinos pa gaisu, sapinusies sarkanajā teltī, domājot, nē, patiesībā vairs neko nedomājot, jo jau pirms mirkļa sapratu, ka ar mani ir cauri, kad pēkšņi tomēr izpinos no telts un nokrītu zemē.
Mamma un brālītis paķer mani aiz rokas, mēs skrienam uz laivu piestātni, un bullis nesas mums pakaļ. Uzlecam uz vienas no laivām, bet bullis ir diezgan neveikls un, nespējot laikus apstāties, ieveļas ūdenī. Mēs atkal nolecam nost no laivas. Bullis tikmēr ir ierausies kaut kādā milzu veļas bļodā, kas bija peldējusi ūdenī un jau tuvojas mums. Kad tas jau grasās lekt mums virsū, pēdējā brīdī apgāžam bļodu un bullis iekrīt atpakaļ ūdenī. Man vairs nav spēka.
___________________
Notikumi, kas risinās Š.Brontē romānā "Džeina Eira", jaucas kopā ar pēdējā laikā pārdzīvotajām emocijām un atspoguļojas manos sapņos. Bet ne par to es šobrīd gribu rakstīt ko vairāk.
Runa šoreiz ir par manu ieradumu pakāpties soli atpakaļ un no tā izrietošajām sekām. Anne teiktu: "Mikiņ, nevajag atkal kāpt tajā pašā vecajā sūdā!" Bet mācības nav un pakāpjos atpakaļ, lai gan pieredze vairākkārt rāda, ka tas nav tas labākais.
Mīlēt un būt mīlētam.
Vai
tad tas nav katra sapnis? Cik nu apzināts vai neapzināts, bet, manuprāt,
tomēr ir. Tad kādēļ tik bieži novelkam robežu ap sevi? Tādēļ, ka
negribas, lai sāp? Pie velna! Es ļaujos savām sajūtām. Tām, kas nāk no sirds, nevis tām, ko prāts dažkārt grib uzspiest. Bet, kad otrs ir novilcis to sasodīto apli ap sevi un neļauj nākt klāt (kur nu vēl lai pats tuvotos), tad ir grūti.
Tik ļoti ir vajadzīgs mīļums. Ir vajadzīgs tas skatiens, kad lūkojies manī un redzu mirdzumu Tavās acīs (to patieso, ne jau no viskija). Ir vajadzīga Tava uzticēšanās un spēja uzklausīt. Ir vajadzīgs atbalsts un Tava klātbūtne. Es varētu dot atpakaļ to pašu un vēl vairāk.
Bet, kā jau minēju, traucē nolāpītais aplis. Un tad gluži neviļus mīļums tiek meklēts citur. Viens skatiens, viens smaids, viena deja, viens apskāviens... Un tad prātā uzaust jautājums, ja jau tā notiek, vai tiešām tas otrs ir īstais? Un te es nonāku pretrunā pati ar sevi. Es taču reiz minēju, ka nav tāda "īstā". Viss ir mūsu galvās. Bet es nesaprotu, kas notiek Tavējā.
Bet varbūt es nespēju novērtēt to, kas man ir? Bet tam es neticu, jo zinu, ka var būt labāk. Un visa dzīve ir viena tiekšanās pēc kā labāka. Es tiecos pēc mīlestības. Abpusējas mīlestības.
