Man ļoti jautri. "Ballītēēēēē!! Davaaai, ejam peldēties!" Sarunāju dažus cilvēkus, kas nāks ar mani. Tai skaitā arī pašu jubilāri Līgu. Mēs gājām uz upi. Daudzi gāja pa priekšu, mēs ar Līgu kaut kā mistiski iepalikām. Gar upes krastiem bija daudz koku. Krasti bija diezgan stāvi. Ja nebūtu koka sakņu, tad droši vien nošļūktu lejā uz pakaļas. Bet kaut kā jau noklunkurējām lejā.
Noģērbos un iemetos ūdenī. Biju gaidījusi, ka upes ūdens būs ledaini auksts. Nebija. Patiesībā es neko nejutu. Biju dīvainā eiforijas stāvoklī. Es peldēju pa straumi. No mūsu krasta tas sanāca pa labi. Atrados upes vidū. Visapkārt sīki ūdns pilieniņi cēlās gaisā. Nevarēju vairs neko saskatīt. Viena migla. Kad pēkšņi sapratu, ka esmu pārāk tālu... Man vairs nebija spēka, lai varētu aizpeldēt atpakaļ. Saucu Līgu. Sadzirdu viņas balsi: "Laura?? Kur Tu esi?? Peldi atpakaļ! Dzirdi?! Visi jau ir aizgājuši atpakaļ uz pirti!"
Es cenšos peldēt virzienā, no kura nāk Līgas balss. Domāju: "Bet tas taču ir pret straumi, un es patiesi jūtos bezspēcīga!" Kaut kā tomēr aizkūlos līdz krastam. Līga mani izvilka ārā. Mēs aizgājām līdz manai teltij, es ielīdu tajā un momentā atlūzu.
Piecēlos no rīta, mazliet vēl galva griezās. Izrāpoju no telts. Spoža saule. Bet patīkami vēss laiks. Aizeju līdz šķūnim. Tur es ieraugu viņu. Man viņš kādreiz mazliet simpatizēja. Viņš sēž zālē ar muguru pret mani un tikai pēdējā brīdī ierauga, ka es pienāku. Sākam runāties par šo un to. Es esmu nogurusi. Piespiežu galvu pie viņa krūtīm. Es jūtos labi. Droši. Atnāk Līga - tik pozitīvi starojoša. Smejas par manu nakts peldi, smejas par mani un šo puisi. Viņai viss šķiet uzjautrinošs. Līga atguļas zālē. Un arī mēs sākam smieties - Līga ar galvu iegūlās kaut kādās baltās, pļurzīgās suņu sēnēs, kas tagad visā savā daiļumā krāšņoja Līgas sarkanos matus.
_____________________
Esmu pāķos. Aizgāju uz pieturu, lai brauktu uz Rīgu. Iekāpu autobusā.
Es: "Līdz Rīgai."
Šoferis: "Četrdesmit deviņi."
Es (domās): "Ko?! 49.00?! Kāds sakars? Kopš kura laika cena ir 10x lielāka??"
Pēkšņi saprotu, ka esmu atnākusi uz pieturu ar plikām kājām.
Zvanu mammai: "Maaam, fiksi atnāc līdz ceļa galam un atnes manas laiviņas!"
Mamma stāv ceļa galā, autobuss apstājas, es izkāpju pēc laiviņām. Mamma man tās iedod, bet autobuss mani nepagaida un aizbrauc.
_____________________
Tas bija pirms nepilnas nedēļas, kad es sapratu, ka sliktu sapni patiešām ir jāizstāsta kādam, lai tas nepiepildītos. Biju patīkami pavadījusi divas dienas pie savas māmulītes. Pienāca ceturtdienas rīts un man ar agro autobusu bija jādodas uz Rīgu, jo deviņos no rīta mani gaidīja darbs. Šoreiz tā sanāca, ka mammas vīrs mani nevarēja aizvest līdz pieturai, jo nebija mašīnas. [Jā, šis vairs nav sapnis, tā ir realitāte.]
Tā nu es pašā rīta agrumā [mazliet pēc pieciem] devos 5km garā pastaigā. Pēc pārdesmit metriem atcerējos, ka neesmu paņēmusi savus gredzenus. Skrēju pakaļ. Un tad ar otro piegājienu devos uz pieturu. Pa ceļam ir kalni un lejas. Visur, kur ceļš veda lejup - es skrēju, jo jutu, ka nokavēšu. Visapkārt bija tumsa. Dažu brīdi šķita, ka man tūdaļ uzbruks mežacūka [šķiet, ka man ir trauma], bet tomēr nevienu nesastapu.
Pieturā noelsusies ierados 5:47. Visu laiku biju domājusi, ka autobusam tur jābūt 5:50. Bet, kā izrādās, autobuss jau bija aizgājis 5:42. Jauki! Labs dienas sākums.
Tā nu devos līdz nākamajai pieturai, jo tur vismaz brauc garām arī kāda mašīna, bet arī ne pārāk bieži - aptuveni reizi piecās minūtēs. Vēl joprojām bija tumšs. Sēdēju pieturā, ik pēc laika pacēlu roku, ja brauca kāda mašīna. Un tā kādu stundu. Tad jau ausa gaisma, man kļuva diezgan vēsi, tādēļ sāku lēnā garā doties uz priekšu. Vēl pēc pusstundas beidzot piestāja mašīna. Uzreiz tiku līdz Rīgai. Vismaz tas labi. Darbā nokavēju 25 minūtes. Bet, tā bezcerīgi sēžot pieturā, man šķita, ka nokavēšu pusi dienas.
Tātad neaizmirsti - ja redzi sapni, ko negribētu piedzīvot, tad labāk steidzies to kādam izstāstīt, citādi jau pēc nepilnas stundas tas var piepildīties!
Cīņā pret piektdaļmūža krīzi jau esmu spērusi pirmos soļus. Atliek tikai nepaklupt. Es ceru, ka Tev, lasītāj, iet labāk nekā man.
Nu ko - man beidzot priekšā ir divas brīvdienas. Un tajās pat nav ieplānota skriešana uz nez kurieni. Trešdienas pirmā puse ir mazliet aizņemta. Bet trešdien pēcpusdienā un ceturtdien esmu brīva! Lai gan - ceturtdienas vakarā ar kolēģiem boulings. Bet tad jau redzēs, kā viss izvērtīsies - varbūt Tu piedāvāsi ko tādu, no kā nespēšu atteikties? :) Gaidu piedāvājumu!
Atkal viena no dziesmām, ko Soovic iemeta manā telefonā.
Iesaki arī Tu kādu dziesmu! Aši, aši! Man vajag papildināt telefona playlistu!
