Lauku ceļš. Aiz mums saceļas milzu putekļu mākonis. Aiz manis sēž brālis, bet aiz Reiņa - mana mamma. Groži ir Reiņa rokās. Zirgs viņu klausa, un mēs raiti virzāmies uz priekšu.
Mamma saka: "Iedod taču arī Laurai grožus".
Reinis mazliet neapmierināts, bet tomēr padod grožus. Viņš jau vienmēr kritizē sievietes pie stūres - kur nu vēl pie grožiem... Saņemu tos cieši rokās. Esmu jau braukusi zirga pajūgā. Sen aizmirstas sajūtas. Tas ir tā.. forši. Es aizsapņojos par visu ko, mazliet par vēlu sapratu, ka no aizmugures tuvojas mašīna. Samba ļoti sabijās, strauji vilka mūs iekšā krūmos. Es sabijos gandrīz tik pat ļoti kā Samba. Reinis tikai burkšķēja, ka man grožus nevarot dot rokās.
___________________________
Bet vakar es biju sagurusi. Aizmigu, iekritusi gultas vidū. Reinis sēdēja blakus. Man bija sapnis. Laikam jau labs, bet neatceros. Man bija smieklīgi. Reinim droši vien arī. Jo es sāku smieties. Es gulēju un smējos. Jauki, ne? Es gribētu, lai biežāk varētu tā bezrūpīgi smieties arī nomodā.
Es šodien jūku prātā. Un ne tikai šodien.
Turklāt rudens ir klāt. Man šķiet, ka viņš ir bijis klāt visu vasaru. Vismaz kaut kur netālu. Un ne tikai dabā, bet arī manā galvā. Nu ne jau es nosirmoju. Tāds rudenīgs noskaņojums. Rudens depresija? Vai arī pusmūža krīze? Nē, es jau Pēterim teicu, ka ne jau pusmūža. Varbūt piektdaļmūža.
Lai nu kā - kaut kas steidzami jādara lietas labā. Ja vien man būtu vairāk laika sev.
Atkal esmu tavā dīvainajā sapnī :D
AtbildētDzēst(Bro)
Nav jau nemaz tik dīvains :p
Dzēst