Kapteine ir izredzētā.

Esmu pāķos, pie vectēva mājas. Skatos, ka deg māja tajā pusē, kur virtuves logs. Kika iet garām. Redzu, ka arī otrs mājas gals deg kaut kur pie skursteņa.
Es: "Kik, māja deg!!!"
Kika: "Jā, nekas. Mēs mazliet pārkurinājām."
Brālis iet garām.
Es: "Lauri, nāc palīgā - ņemsim spaiņus ar ūdeni un nodzēsīsim liesmas!"
Mēs abi ieejam iekšā. Pie tā loga, kur redzēju liesmas, nekā nav.
Bet lampa... Ko? Vairs īsti nav lampas. No vietas, kur tai vajadzēja būt, uz leju nokarājas tāda tieva dzelzs stieplīte, kas ir uzkarsusi, izdedzinājusi koka galdā caurumu un tagad jau ir gandrīz pie grīdas. Bet galā, protams, ir neskarta spuldzīte, kas deg tā, kā tai vajadzētu degt (nu, ne jau ar liesmu). Jā, tātad virtuves galdā ir caurums, kas plešas arvien lielāks, jo galds deg.
Es paskatos pa logu un man aizmirstas visas dīvainības, kas notiek mājā. Pieeju pie loga un attaisu to. Starp citu, tas ir vēl tas pats vecais logs ar zaļajiem koka rāmjiem, ko labu laiku atpakaļ krāsoju.
Ābeļdārzā vectētiņš sēž pie dīķa un makšķerē. Mani pārņem miers. Kādu laiku vienkārši stāvu pie loga un vēroju. Vectēvs sēž uz bluķīša. Mugurā viņam zilā, biezā jaka. Galvā naģene. Sarkanbaltais pludiņš sāk raustīties. Vectēvs velk, bet tur ir pieķēries kas smags. Vectēvs pieceļas kājās, paliecas vairāk uz dīķa pusi un mēģina vilkt ārā to, kas tur tik nešpetni pretojas. Bet man ir bail, jo zinu, ka vectēvs neprot peldēt. Es izlecu pa logu (lai gan zinu, ka viņam dikti nepatika, ka mēs ar brāli, sīki būdami, lēkājām iekšā ārā pa to logu), pieskrēju pie vectēva un mēs par abiem izvilkām līni un abi smējāmies. Nekad mūžā nebiju redzējusi tādu resnuli - miiiilzīgs līnis. Mamma priecāsies.

_______________________

Es bieži sapņos esmu Kurmos. Patiesībā jau arī dzīvē es gribētu tur biežāk būt.

Baigi biju sadomājusi visu ko, ko  te sarakstīt, bet pēkšņi galvā tukšums.

Ā, jā, apskatot virsrakstu... Pasaules galu gaidīju vēl 21.decembra pašā vakarā. Biju Vecaucē kopā ar kolēģiem. Pat dejojot ar Buno, es izdzīvoju. Bet visā visumā Ziemassvētku balle bija diezgan jauka. Mājās braucu ar pozitīvu noskaņojumu. Labi, ko es te muldu. Visu mājupceļu gulēju. Ceļā taču veselas divas stundas pagāja. 

Bet, atgriežoties pie maģiskā 21.12.2012., es patiešām biju domājusi, ka kaut kas interesants notiks tā visa sakarā, bet nekā. Vienīgi no paša rīta gan es mazliet saraustījos. Sēdēju pie kompja, vēl salasījos visādus rakstus par 21.12.2012., kad pēkšņi kaut kāds troksnis. Es salecos, bet tad sapratu, ka tie jau tikai kaimiņi, kas izdomājuši mēbeles bīdīt. 

22.decembrī es domāju, ka varbūt tas ir nobīdījies uz 23.decembri (visiem labi zināma mana apsēstība ar 23). Bet pienāca 24.decembris un es vēl joprojām biju dzīva. Tad es nospriedu, ka esmu izredzētā (un, ja jau Tu šo lasi, tad visticamāk tāds esi arī Tu).

Un, ja pasaules gals nepienāks arī rīt, tad es dzīvošu vēl ilgi un laimīgi un pasaules galu nepiedzīvošu.

(Brīdis klusuma, lai Tu varētu pasmieties par iepriekšējām wtf rindkopām.)

(Un, ja Tev neinteresē mana skraidīšana, vari pārlekt uz vēl nākamo rindkopu)

Jā, strauji tuvojas 2013.gads, kas nozīmē ballītiiiii! Ja ne mega, tad mini. Un mini ballītes mēdz būt jaukas, es zinu, ka tāda būs arī šī. Ballīte, lai arī mini, tomēr nozīmē, ka man ne tajā, ne nākamajā dienā negribēsies skraidīt (var jau būt, ka gribēsies, bet nebūs laika/spēka). Tieši tādēļ šorīt (mamma gan teiktu, ka 11:00 vairs nav rīts) piecēlos un devos paskraidīt. Bija doma par 6km, bet skrienot es sapratu, ka nav nekāda piekusiena (haha, smieklīgs vārds, ne? es vienīgā tādu izmantoju?), tādēļ varētu skriet vairāk.

Pie sevis prātoju:

- Varētu 9km.

- Nē, visus 10. Bet, nē, tad man nesanāk skriet pa ierasto maršrutu. 

- Ok, tad 12.

- Bet tad jau tie nākamie 3 līdz 15 būs tīrais nieks, ne?

- Hei, bet tas taču vairs nav nemaz tik tālu līdz 21!!!

- Bet Ēriks var neizturēt.

- Ok, skriešu tik, cik Ēriks turēs.

Pie 15.kilometra Edmunds mazliet nočakarējās, bet pēc pāris km atkal viss bija ok. Pie 19.kilometra skatījos, ka Ēriks vairs ilgi neizvilks. Un galu galā Ēriks tomēr izturēja, bet Edmunds nogļukoja, un es pēdējās aptuveni 15.minūtes skrēju, kamēr viņš konstanti rādīja 20.08 km, lai gan es neskrēju uz vietas. Lai nu kā.. esmu dikti priecīga par paveikto pat par spīti tam, ka pārvietošanās ir apgrūtinoša. Vismaz šogad vēl paspēju izdarīt ko labu.

Un nākamgad? Kādas apņemšanās? 

Pēdējās pāris dienas domāju par to, ka es neprotu atsacīties. Tādēļ, pirmkārt, iemācīšos pateikt "NĒ".

2) Turpināšu uzturēt ar ģimeni pēc iespējas sirsnīgākas attiecības, jo tas man ir svarīgi.

3) Turpināšu skraidīt, lai uzlabotu figūru un pašsajūtu.

4) Cītīgi rakstīšu dienasgrāmatu, lai uzlabotu atmiņu.

5) Sapņošu interesantus sapņus, lai sapņu grāmata ātri vien pierakstās ar visādiem brīnumiem.

6) Atteikšos no sjā, lai uzlabotu pašsajūtu.

7) Lasīšu grāmatas, jo man pietrūkst literatūras.

8) Neaizmirsīšu par draugiem, jo viņi ir zelta vērti.

Te Tu vari iečekot manus pēdējos skrējienus:

26.12.2012.

30.12.2012.

Good times are comin'.

Es neesmu maniaks, man patīk ružie bērni!

Ar brāli (vecāko no abiem) ejam pāri pļavai. Ir mierīga diena. Jaunā zāle tā īsti vēl nav sākusi augt, bet pērnā gada zāle kaitinoši pinas pa kājām. Labi, ka man ir gumijnieki. Mēs izejam uz ceļa. Šķiet, ka esam nākuši no Vētrām uz Jaunmārupi caur pļavu. Jā, tagad dodamies uz kapu pusi. Bet kaut kur pie kapiem policijas mašīna regulē satiksmi. Skatāmies, ka pāri ceļam iet brieži. Bet viņi tādi dīvaini. Nemaz nebaidās. Un tā gaita arī savāda. Ja es nebūtu pārliecināta, ka viņi neprot uztīt kāsi, es teiktu, ka viņi ir sakurījušies. Brālis tikmēr satraukti uz to visu noskatās, es redzu, ka viņš ir norūpējies. Brālis metas skriet uz kādas mājas pusi. Es viņam pakaļ. Priekšā ir dīķis. Brālis pārskrien pāri laipiņai. Viņš kaut ko ierauga grāvī. Uz brīdi apstājas, it kā nespējot noticēt ieraudzītajam, tad aizskrien uz grāvi un pazūd tajā. Es tuvojos grāvim. Redzu, ka brālis tup uz ceļiem ar muguru pret mani. Viņš sev cieši piekļāvis klāt kādu mazu briedēnu. Izskatās, ka tam vairs nav daudz spēka, lai izdzīvotu. Brālis šūpojas uz  priekšu, atpakaļ, it kā aijādams mazu bērnu. Brāļa pleci raustās. Viņš raud.. Es gribētu viņam pieiet klāt un apskaut viņu, bet man bail. Šķiet, ka atgrūdīs.

___________________

Sapni redzēju aptuveni pirms nedēļas, bet vēl joprojām atmiņā spēcīgi iespiedusies aina, kurā brālis šūpo mazo, vārgo briedēnu. Mhh, dīvains sapnis.

Sestdienas rītā izgāju no mājas. Jau ar pirmo soli, ko spēru ārpus mājas, viss likās ļoti savāds. Apkārt pat nebija neviena cilvēka, bet man viss šķita aizdomīgs. Nopūtos un gāju vien tālāk pa apsnigušo ceļu. Bet te pēkšņi ceļa vidū upe! Ko? Nopietni? Jā, jā. No cauruma, kas bija asfaltā, gāzās ārā ūdens un plūda uz tuvāko noteku. "Forši," nodomāju, "gan jau nebūs ūdens, kad atgriezīšos mājās." Tas, protams, pārnestā nozīmē. Bet mans aizdomīgums nepalika pie upes. Tas nāca līdzi uz pieturu. Tur gan bija daži cilvēki. Visi sabozušies. Tā kā tādi dusmīgi baloži. Nu ja, ārā taču bija vējš. Un lampas, kas bija piekārtas pie tramvaja vadiem, nepārtraukti svaidījās no vienas uz otru pusi. Tas manu sajūtu vēl vairāk pastiprināja. Aizbraucu līdz skolai un tikai tad es sapratu - ir sākusies pēdējā nedēļa...

(Tas nebija sapnis, ja nu Tu gadījumā nesaproti, kas te notiek.)

Sestdien vakarā biju uz kamerkora "Cantamus" Ziemassvētku garīgās mūzikas labdarības koncertu. Pirms tam nemaz tā īsti nezināju, uz kurieni dodos. Tika pateikts - koncerts un viss. Bet Tu pat iedomāties nevari, cik ļoti man patika. 

Protams, tas, ka man bija jāsēž tieši 23.sēdvietā, nekur neizpalika. (Nu, kā tā var sagadīties?? Nē, tā nav sagadīšanās. 23 ir visur, pat vakar kinītī man gandrīz nācās sēdēt 23.vietā) 

Atgriežoties pie paša koncerta.. Tā visa noskaņa.. Mm. Es sen nebiju bijusi uz ko tamlīdzīgu. Un divas stundas pagāja kā nebijušas. Es tik ļoti biju tajā visā iegrimusi.

Uzstājās arī viena flautiste. Spēcīga. Jā, man sagribējās, lai arī es tā varētu. Bet tik labi nekad neesmu spēlējusi un gan jau arī nekad nespēlēšu. Ehh. Atgādināja mūzikas skolas laikus. Nepatika man tā mūzikas skola. Bet tagad esmu priecīga, ka mamma neļāva tā vienkārši visu pamest.

Es nezinu, kas man todien bija (pms vai kā), bet es biju ļoti emocionāla. Uz skatuves sanāca bars ar bērneļiem. Mana sirds pamira (vai arī iepukstējās straujāk?) un acīs sariesās prieka asaras. Tur bija mans ideālais mazais cilvēciņš. Meitene ar skaistiem, rudiem matiem (kas bija perfekta apjoma lokās), gaišu ādas krāsu, vasarraibumiem, dzidras krāsas leļļu acīm un sārtām lūpām. Es nevarēju novērsties no viņas ne mirkli. Tik skaists bērns! (Nē, es neesmu maniaks, man gluži vienkārši patīk ružie (jā, ružie) cilvēki, turklāt tā meitenīte bija izcils piemērs.) Viņa izskatījās kā Laura no Parfīma. Tikai daudz jaunāka.

Tas ir tik forši, ka cilvēki dara visādas labas lietas citu labā. Tas ir neizsakāms prieks pašam darītājam, saņēmējam un pat svešiniekam, no malas skatoties. Es ceru, ka Sintijas sapnis tiks piepildīts.

Vakar gāju no pieturas uz mājām un man nosala deguns. Atcerējos, kā, sīka būdama, ar mammu kopā nākot no cirka, uzliku klauna degunu (nu, to rozā bumbuli), un tad man nebija auksti. Cik dīvaini būtu, ja es tagad tā izdarītu?

Kad es biju sīkāka, man dikti patika iet uz cirku. Trakie vingrotāji, kas lidinājās pa gaisu, man patika vislabāk. Sēdēju kā sastingusi un vēroju. Bet tagad neesmu bijusi veselu mūžību. Būtu jāaiziet ar mazo brāli (varbūt lielais arī nāks?).

Kādu labu laiku nebiju skraidelējusi. Kad apskatījos, kad tad ir bijusi pēdējā reize, es biju šokā! Jau divas nedēļas! Bet beidzot man atkal varēja piebiedroties divi mani lieliskie vīrieši Ēriks un Edmunds. Ja nav viņu - es nevaru sevi izvilkt ārā no mājas. Bet Ēriks pēc ilgās atpūtas  nevarēja vairs izturēt tik, cik šodien bija plānots un cik galu galā arī noskrēju. Un, ja Ēriks nevar, tad jau Edmundam arī nekas cits neatliek kā padoties. Redz', vīrieši nemaz nav tik spēcīgi. Vari iečekot:

03.12.2012.

17.12.2012.

Pamēģini tik nenoklausīties līdz galam (nu ne jau pasaules... vienkārši ņem un noklausies)!

Let's dance in the graveyards!

PIEDOD, ŠOREIZ NEBŪS

__________________

Jā, kā redzi - sapņa nebūs. Sāku rakstīt, bet tad sapratu, ka tas nav tas, ko es gribu uzrakstīt un Tev nemaz to negribēsies lasīt.

Vēl jau ir visādi pusnomodas sapņi, kurus man aizliedza publicēt. Bet nekas - gan jau kādreiz gluži nemanot iemetīšu kādu. 

Bet, zini, par ko es sapņoju gandrīz katru nakti? Viens trakums! Ir milzu plūdi un es slīkstu, krīt meteorīti un es cenšos patverties drošā vietā, bet zemestrīču laikā es mēģinu paspēt izkļūt no visādām ēkām.

Vai es esmu apsēsta? Laikam jau. Gluži kā ar 23. Bet es taču par to visu domāju jau labi sen.

Ieraksts no draugiem.lv dienasgrāmatas 2009.gada 9.februārī.

Never grow old.
Nepilni četri gadi. Tas būs vēl ilgi? Cik ilgi? Man tas liksies daudz? Vai laiks paies kā nebijis?
Man uzdeva jautājumu: "..bet ja kādam no mums vai abiem būs jau ģimene?" Tas man ļoti lika aizdomāties. Četri gadi! Cik daudz kas gan var notikt četru gadu laikā!! Es negribu to visu tik ātri! Es gribu baudīt dzīvi! Es gribu... es nezinu, ko es īsti gribu, bet zinu, ka nevēlos pieaugt.

Nē, tas nebija ilgi. Laiks paskrēja gluži nemanot. It kā daudz kas piedzīvots un pārdzīvots, bet vai es baudīju dzīvi šos četrus gadus? Hm. Nav īsti tādas sajūtas.

Šķiet, ka manos pāķos pareģojumi par elektrības pazušanu jau sāk piepildīties. Elektrības nav jau kuro dienu.. Spied šeit, ja tik ļoti interesē.

Tu prasi, vai es tiešām ticu tām visām muļķībām? Nu, nē, nē. Bet viss nebūs kā parasti.

Man jau labu laiku iepriekš bija nodoms kaut kā īpaši pavadīt 21.decembri. Kopā ar draugiem izdomāt kādu tematisko ballīti par godu šim ilgi gaidītajam notikumam vai kaut kā tā. Bet, nē, es todien būšu kaut kur (Aucē?) Ziemassvētku ballē kopā ar kolēģiem.

Veiksmīgu 21.decembra sagaidīšanu! 

Ā, un paskaties, kā es ik pa laikam paskraidu (lēnām un mierīgi, bet tomēr). 01.12.12., 02.12.2012.

Debesis ir tuvu klāt.

Ir rīts. Kaut kāda dīvaina istaba. Pat ne istaba. Cauri dēļu sienām spīd saules stari. Kaut kas līdzīgs šķūnim. Bet gulta ir. Un mēs ar Dāvi Mesteru viļājamies tajā.

Nočīkst durvis, ienāk saimniece un dzen mūs uz kaimiņmāju strādāt. Ha, viņa laikam izdomājusi, ka mēs esam strādnieki. Nu, labi, varam jau piespēlēt. Un starp citu - es tomēr esmu pāķos, vectēva mājā.

Mēs ejam caur ābeļdārzu, un es redzu, ka uz ceļa apgāzies kravas auto. Es skrienu uz mašīnas pusi. No mašīnas ir izgāzušās vīnogas. Zaļās un lillā. Mamma, Jancis, Ilzīte, Lauris, Janka, Elīna un Kika rosās ap izgāzušos kravu. Ilzīte saka: "Nāc palīgā - lasi tikai zaļās vīnogas, tās noderēs." Esmu neizpratnē. Un Dāvis arī kaut kur pazudis. Lasu tās sasodītās vīnogas. Nav taču tā, ka man grūti, bet es vienkārši nesaprotu - KĀPĒC? 

Ilzīte pamet man automātu: "Ņem, pamācies šaut. Tuvojas pasaules gals, arī tas var noderēt."

______________________

Es atkal esmu pāķos, vectēva mājā. Man jātaisās braukšanai uz Rīgu. Autobuss ir vēlu vakarā, bet jāiziet laicīgi, jo Ilzīte laikam par kaut ko apvainojās un jau aizbrauca uz Liezēri un man jāiet veseli 8km ar kājām.

Kikai un Elīnai arī jātiek uz Rīgu. Iesim kopā.

Esmu beidzot sataisījusies. Mēs izejam no mājas. Neesam pat vēl tikušas līdz pīlādzim, kad atceros, ka esmu aizmirsusi somu (cik gudri.. malacis, Kaptein). Skrienu atpakaļ, paķeru somu. 

Zvana telefons. Ilzīte. No sarunas sapratu, ka Ilzītei apnika Elīnas kaprīzes, tādēļ viņa aizbrauca. 

Esmu uz trepītēm. Kaut kāda dīvaina sajūta. Viss sāk šūpoties. "Zemestrīce? Nopietni? Nu, nevar būt!" Ilzīte saka, ka viņai nekā tāda nav. Tak ne jau es esmu galīgi sajukusi - patiešām viss šūpojas. Ilzīte saka, ka kaut kas dīvains arī Liezērē sāk notikt. Saruna pārtrūkst. Man ir bail. It kā būtu jāskrien ārā no mājas, tā būtu drošāk. Bet man ir bail. Šī vecā māja man ir pārāk mīļa, es labāk palikšu te. 

Un viss.. Miers un klusums. Izeju no mājas. Atkal savāda sajūta. Pagriežos atpakaļ un redzu - visa mājas vecā daļa ir sabrukusi. Arī veranda nav izturējusi. Tukšums manī.. 

Mazliet sabīstos, kad ieraugu kustību no verandas puses. Janka! Tas taču ir Janka! Ak, jel! "Janka! Ar Tevi viss kārtībā?" Viņš ir ļoti uztraucies, grib kaut ko teikt, bet nevar parunāt. Es viņu samīļoju un saku, ka "viss būs labi, viss labi, viss kārtībā..". Es redzu, ka viņam kaut kas ir spēcīgi trāpījis pa galvu. Tas mani satrauc vēl vairāk, bet es cenšos būt mierīga. Ņemu Janku aiz rokas un eju uz ceļa pusi. 

Tur stāv kāds vecs džips. Bobiks? Jā, bobiks. Janku iesēdinu aizmugurē, pati sēžos pie stūres. Vīrieti, kas blakus sēž, es pazīstu, bet kas ir tas, kas sēž man aiz muguras? Viņš taču ir galīgi salietojies.. Es gribu viņu dzīt ārā, bet man paliek žēl. Arī viņam noteikti kaut kur jātiek.

Es vēl reizi paskatos uz māju. Vectēvs noskumis staigā pa drupām. Noplāta rokas un nopūšas. Man ir tik smagi..

______________________

Es šorīt piecēlos un asaras pašas no sevis bira pār vaigiem. Tas šķita tik patiesi. Un vectēvs.. Un sagruvusī māja.. ai...

Kādu laiku pa galvu rosījās visādas domas. Kā gan tā var būt, ka kādam, kam tik ilgi uzticies (ne tik vien kā uzticies), pēkšņi pat nerūp kā tev klājas, kur esi un vai viss kārtībā. Pēkšņi viss kā ar nazi nogriezts. Katram savs ceļš. Katram uz savu pusi. "Galvu augšā un ej uz priekšu! Būs labi!" - tā es sev saku.

Man gribējās te ierakstīt kaut ko priecīgāku. Bet kaut kā nesanāk.

nomierina

Fuck the pain away! (again)

Viņa bija kaila. Skaista sieviete. Perfekta figūra. Es viņu sasēju ar pamatīgu virvi. Uzvilku augšā kokā un piesēju pie tā. Koks arī bija kails. Sakaltis.

Es vēl pasēdēju kādu brīdi pie pretim esošā koka un vēroju paveikto. Sieviete bija dziļi iemigusi. Nabadzīte, pat nejuta manas izdarības. Bet vai tad man viņas žēl? Nepavisam.

Apšļakstīju koku ar benzīnu, pagaidīju vēl brīdi, lai tas mazliet ievelkas, un pielaidu uguni.

Uzgriezu muguru un gāju prom neatskatīdamās.

__________________________

Vai, cik mīlīgs sapnītis, ne?

Jā, man ļoti gribas sevi palielīt un paslavēt. Šodien ir tā diena, kad beidzot aizgāju paskriet! 

Sākotnēji biju domājusi skriet tikai līdz dīķim un atpakaļ. Kad biju pie dīķa, sapratu, ka nevaru tā tik viegli apgriezties un skriet atpakaļ. Turpināju skriet pa ceļu uz priekšu. Domāju aizskriešu līdz tām mājām, kas tur saceltas. Bet tās izrādījās pārāk tuvu. Domāju, ka paskriešu kaut kur ap tām mājām, bet tur īsti nevarēja nekur apkārt apskriet. Vienīgi ap dīķi. Izklausās jau pēc tāda maza varžu dīķa, bet, nē, tā vis nav. Dīķis ir diezgan pamatīgs. Bet es nenobijos un nolēmu skriet tam apkārt. 

Iečekoju arī telefona iespējas. Jau labu laiku atpakaļ biju lejuplādējusi Endomondo aplikāciju. Forši, man jau patīk. Es gan nobijos, kad, noskrienot pirmo kilometru, austiņās sieviete iebļāva, ka 1 km esmu noskrējusi tādā un tādā laikā. Bet labs - viņa tā darīja pēc katra kilometra. Proti, izstāstīja, kuru kilometru jau skrienu, cik ilgi skrienu un kāds ir pēdējā noskrietā kilometra laiks. 

Tā nu es tur skrēju. Kad tuvojos mājām, redzēju, ka līdz noskrietiem 10km atlicis pavisam maz, tādēļ izskrēju vēl mazu līkumiņu. 

Pēdējo kilometru noskriet ātrāk ļoti labi palīdzēja Varavīksnes Staļļa dziesma "Laura". Īsts "enerdžaizeris". 

Es zinu, ka diez vai tas bija ļoti prātīgi pirmo reizi skriet jau 10km un gan jau es to rīt nožēlošu, bet šobrīd jūtos ļoti labi - gluži kā no jauna piedzimusi.
Spiežot ŠEIT laikam vari skatīt to manu skrējienu.

Un vispār - man labi iet. Visādas jaunas labās ziņas.

Man patīk atpūsties. Divi ar pus gadi tomēr ir ilgs laiks, vai ne? Bet tagad es tiešām gribu atlaist. Haha.

Vecā labā dziesmiņa. Mm-mmm. 

(Te gan īsti kaut kas nav līdz galam, manuprāt.

Bet, ja sekoji maniem ierakstiem draugos,

tad gan jau esi redzējis to veco video 

un labāk taču paskatīties ko jaunu.)

Es Tevi sabradāšu!

Esmu pāķos, vectēva mājā. Ir nakts (vai agrs rīts?). Es tik tikko esmu atvērusi acis. Saprotu, ka man pēc dažām stundām jābūt darbā. Man kāds ir atbraucis pakaļ. Redzu mašīnas starmešu gaismas uz istabas sienām. Mašīna apstājas, bet paliek rūcot. Suņi ir mierīgi, nemaz nerej uz atbraucējiem.

Es pieceļu Kiku, jo ārā ir milzu sniega kupenas un pati saviem spēkiem līdz mašīnai netikšu. Viņas mašīna stāv tieši durvju priekšā. Mēs abas iekāpjam mašīnā caur blakussēdētāja durvīm. Kika iedarbina mašīnu, ieslēdz gaismas un sāk braukt. Mašīna nekontrolējami virzās uz priekšu. Cik nu uz priekšu.. Tā sagriežas pa kreisi, brauc uz klēts pusi. Gandrīz ietriecāmies Robja suņu būdā. Bet tur es arī izkāpju, jo tālāk varu tikt pati. Esmu jau gandrīz pie mašīnas, kas man atbraukusi pakaļ. Aizmugurējās durvis atveras, un tur izkāpj Maksīc. Kā jau viņš - vienmēr smaidīgs. Iekāpjam mašīnā, braucam mājās. Es neesmu izgulējusies, nāk miegs. Maksīc saka, ka varu galvu likt viņa klēpī. Tā arī izdaru. Maksīc maigi bužina manus matus un es aizmiegu.

_____________________

Šeit pārtraukšu sapni, jo pēc pamošanās diezgan ļoti atspoguļojās manas pārdomas par visādām šobrīd svarīgām lietām.

Šodien darbā bija īpaša pērle.

Es: "Kādu interneta pārlūkprogrammu Jūs izmantojat?"

Klients: "Inboks!"

Bija vēl kas, par ko ļoti sasmējos, bet nu jau vairs neatceros. Bet tā jau ir. Ko padarīsi - ne visiem dators un nets ir ikdienišķa un pierasta lieta. Tādēļ jau esmu - lai palīdzētu. 

Gan jau lasīji, ka es mekēju dzīvokli un dzīvokļa biedru. Jā.. Un man pat sapņos nerādījās, ka būs tik liela atsaucība. Paldies, mīļie!

Un noteikti esi dzirdējis, ka no mīlestības līdz naidam ir viens solis. Ai, kā es to izjūtu!

Dīvaina sajūta. Bet laba sajūta. Gribas tik daudz ko izdarīt! Galvenais nesasteigt un izbaudīt. Man patīk dzīvot. Katru rītu pieceļos arvien labākā garastāvoklī. Sajūta, ka drīz notiks kas pavisam labs.

Nav svarīgi vārdi, man patīk mūziciņa:

Un man pietrūkst viena glāsta..

Kāds no maniem radiniekiem atkal sadomājis precēties. Galdi izkārtoti gluži kā labirintā. Šķiet, ja pametīsi savu vietu, tad nez vai kādreiz atradīsi ceļu atpakaļ. Es sēžu starp divām mazām meitenēm. Es viņas nepazīstu (tikai neizfantazē saistību ar darbības vārdu zīst - te tādas nav). Patiesībā - es nepazīstu nevienu, kas ir manā redzeslokā. Zāle ir milzīga, tāda drūma, tajā daudz smaragdzaļu toņu, slikti apgaismota, es teiktu - gotiska. Bet griesti bija zemi un nebija to milzīgo lustru ar svecēm spuldzīšu vietā. Pietrūka, ja godīgi.

Tā nu es tur sēdēju starp divām svešām meitenēm un sapņoju par sveču lustrām, līdz mans skatiens slīdēja pāri visiem, bet ātri vien apstājās pie kāda bāla, tumšmataina zēna. Viņš izskatījās ļoti bagāts un uzpūtīgs. Bet varēja just, ka viņam pietrūkst kāds, ar kuru varētu parunāties. Es apbrīnojami viegli (bez jebkādas apmaldīšanās) nokļuvu līdz viņam un apsēdos blakus. Sākām runāties par šo un to. Te pēkšņi pienāk viena no meitenēm, kas sēdēja man blakus, skatās uz mani caur pieri un kaut kādā dīvainā valodā sāk murmulēt zem deguna. Tad viņa iebāž roku kabatā, un met uz manu pusi sāli. Man bail - viņa grib mani nolādēt. Mazais sāk viņai murmulēt pretī un pieskaras figūrai, kas stāv viņam priekšā uz galda. Es to iepriekš nebiju ievērojusi. Bāla sieviete ar gariem, tumšiem matiem it kā sēž uz milzīgas sniega kupenas. Šķiet, ka šī figūriņa puikam dod enerģiju. Mazā meitene padodas, nolamājas un aiziet. Es paskatos uz puiku - viņš ir piekusis. Sieviete nokrīt no savas kupenas un saplīst. Puika paskatās uz mani ar žēlām acīm. Tikai tagad ieraugu, ka viņam ir dīvains lillā kostīms. Tā kā mazam zīdainim. Es jūtos ļoti neomulīgi un ātri virzos kaut kur prom uz durvju pusi. Daudz cilvēku nāk pa durvīm iekšā. Pagaidu, lai tie cilvēki ienāk.

Viens no tiem strauji nāk man klāt, apskauj un saka: "Čaaaau, Laura!"

Esmu nesapratnē. Tas taču ir Kaža (tas pats, kas bērnībā dziedāja "Dzeguzītē").

Es: "Kā Tu zini manu vārdu?"

Kaža: "Aija man daudz par Tevi ir stāstījusi."

Nepaspēju neko pajautāt, kad mani kāds sagrābj aiz elkoņa un aizvelk prom. Tā ir Solvita un Līga. Viņas mirdzošām acīm skatās uz mani un saka: "Nāc mums līdzi! Mums kaut kas ir!"

Ēka, kurā mēs atrodamies, ir pilna ar simtiem gaiteņu un tūkstošiem istabu. Mēs beidzot ieejam vienā no tām. Viss, kas istabā atrodas, ir milzu gulta ar rubīnsarkanu pārklāju. Mēs iekrītam gultā. Solvita mums ar Līgu pa vidu. Viņa izvelk palielu stikla olu no somas, paceļ mazliet virs mūsu galvām un uzlej tai kaut kādu šķidrumu. Ola iekšienē sāk mainīt krāsu, tajā rādās visādi zīmējumi. Vienīgais, ko es no tiem tagad atceros - mazliet iešķībs, laimīgs smaidiņš. No olas uz visām pusēm sāk plūst dūmu upes, kas pamazām piepilda istabu. Man paliek slikti, es metos uz vannasistabu, atrauju vaļā krānu un ļauju aukstajam ūdenim atvēsināt seju. Es paskatos spogulī - esmu bāla, tikai acis ir ļoti apsārtušas. Es izskatos pēc narkomānes. Man ir ļoti sliti. Cenšos nomierināties.

Ieeju atpakaļ istabā, bet tur neviena nav. Pat dūmi pazuduši. Es izeju no istabas. Gribētu iziet pavisam ārā. Kā uz burvju mājiena aiz nākamā stūra ir koka durvis, pa kurām izeju ārā. Dīvaina vieta - visapkārt ir ūdens. Mazi puišeļi mani apšauda ar ūdenspistolēm. Viņi ieskatījās man sejā un aizmuka.

Aiz muguras dzirdu Solvitas un Līgas balsi: "Laura! Kur Tu pazudi? Nāc, ejam!"

Es sekoju viņām. Pīrsings lūpā nežēlīgi sāp. Es prasu: "Solvit, Tev nav palicis kāds lieks lūpas pīrsings? Šķiet, ka manējais nav īsti riktīgs, man viss sāp no viņa."

Solvita izvelk no maka vienu un iedod man. Es ielieku - jūtos daudz labāk.

Kamēr mēs te esam klaiņojušas, ir pienācis vakars, mums jādodas uz zāli.

Tagad galdi ir aizvākti. Tikai daži vēl pa malām salikti. Ir daudz cilvēku. Bet es, protams, uzskrienu virsū tieši Viņam. Nē, ne jau mazajam, bālajam puikam, bet gan Viņam. Es zināju, ka Viņš te būs,bet naivi cerēju, ka nesatikšu. Viņš skatās lejup, galīgi aizdomājies, bet tad pamana, ka kāds Viņu vēro un pavērš skatu uz mani. Esmu apjukusi, metos bēgt. Es nezinu kur, bet ātrāk prom. Es negribu viņu vairs satikt, nē - gribu gan, bet es zinu, ka viņam tas sāp. Es gribu aizbēgt no visa. No pilnīgi visa.

_____________________

Sen nebiju visu tik smalki atcerējusies. Pusi dienas pēc tam nevarēju atjēgties no sapņa.

Viendien man ļoti gribējās te kaut ko ierakstīt, bija baigā iedvesma, bet nebija jēdzīga sapņa. Tagad ir sapnis, bet nav iedvesmas. Žēl.

Šodien bailes mani atkal ir uzvarējušas. Es atliku savus plānus vēja dēļ. Man taču bail iziet no mājas. Nu jau izskatās, ka ārā vairs nav tik briesmīgi, kā no rīta.

Un es jūtos slikti, ja visi uz mani bļauj - pat cilvēks, kas man tik ļoti svarīgs. Skumji teikt, bet mani pārņem bezcerība.

Bet ir arī labā ziņa - tagad es varu zvanīt visiem saviem mīļajiem draudziņiem (cik nu man viņu ir palicis)! Es pārgāju uz to jauno  LMT tarifu un beidzot bez stresa varu zvanīt uz visiem tīkliem. Tikai mani tagad mulsina jaunais Bites piedāvājums...

Un visa cita starpā - man vienalga, kas Tu esi, un kādēļ esi ticis līdz ieraksta beigām, bet es vēl joprojām gaidu ieteikumus playlista papildināšanai, jo pagājušoreiz visi mani noignorēja. Tā kā pakustini savus pirkstiņus un ieraksti komentārā dziesmas izpildītāju un nosaukumu!

Vēl - neaizmirsti laimēt dāvanu karti: http://dra.lv/bXpxA !

Nav jau mirstamā vaina (vismaz pagaidām).

Man ļoti jautri. "Ballītēēēēē!! Davaaai, ejam peldēties!" Sarunāju dažus cilvēkus, kas nāks ar mani. Tai skaitā arī pašu jubilāri Līgu. Mēs gājām uz upi. Daudzi gāja pa priekšu, mēs ar Līgu kaut kā mistiski iepalikām. Gar upes krastiem bija daudz koku. Krasti bija diezgan stāvi. Ja nebūtu koka sakņu, tad droši vien nošļūktu lejā uz pakaļas. Bet kaut kā jau noklunkurējām lejā. 

Noģērbos un iemetos ūdenī. Biju gaidījusi, ka upes ūdens būs ledaini auksts. Nebija. Patiesībā es neko nejutu. Biju dīvainā eiforijas stāvoklī. Es peldēju pa straumi. No mūsu krasta tas sanāca pa labi. Atrados upes vidū. Visapkārt sīki ūdns pilieniņi cēlās gaisā. Nevarēju vairs neko saskatīt. Viena migla. Kad pēkšņi sapratu, ka esmu pārāk tālu... Man vairs nebija spēka, lai varētu aizpeldēt atpakaļ. Saucu Līgu. Sadzirdu viņas balsi: "Laura?? Kur Tu esi?? Peldi atpakaļ! Dzirdi?! Visi jau ir aizgājuši atpakaļ uz pirti!"

Es cenšos peldēt virzienā, no kura nāk Līgas balss. Domāju: "Bet tas taču ir pret straumi, un es patiesi jūtos bezspēcīga!" Kaut kā tomēr aizkūlos līdz krastam. Līga mani izvilka ārā. Mēs aizgājām līdz manai teltij, es ielīdu tajā un momentā atlūzu.

Piecēlos no rīta, mazliet vēl galva griezās. Izrāpoju no telts. Spoža saule. Bet patīkami vēss laiks. Aizeju līdz šķūnim. Tur es ieraugu viņu. Man viņš kādreiz mazliet simpatizēja. Viņš sēž zālē ar muguru pret mani un tikai pēdējā brīdī ierauga, ka es pienāku. Sākam runāties par šo un to. Es esmu nogurusi. Piespiežu galvu pie viņa krūtīm. Es jūtos labi. Droši. Atnāk Līga - tik pozitīvi starojoša. Smejas par manu nakts peldi, smejas par mani un šo puisi. Viņai viss šķiet uzjautrinošs. Līga atguļas zālē. Un arī mēs sākam smieties - Līga ar galvu iegūlās kaut kādās baltās, pļurzīgās suņu sēnēs, kas tagad visā savā daiļumā krāšņoja Līgas sarkanos matus.

_____________________

Esmu pāķos. Aizgāju uz pieturu, lai brauktu uz Rīgu. Iekāpu autobusā.

Es: "Līdz Rīgai."

Šoferis: "Četrdesmit deviņi."

Es (domās): "Ko?! 49.00?! Kāds sakars? Kopš kura laika cena ir 10x lielāka??"

Pēkšņi saprotu, ka esmu atnākusi uz pieturu ar plikām kājām. 

Zvanu mammai: "Maaam, fiksi atnāc līdz ceļa galam un atnes manas laiviņas!"

Mamma stāv ceļa galā, autobuss apstājas, es izkāpju pēc laiviņām. Mamma man tās iedod, bet autobuss mani nepagaida un aizbrauc.

_____________________

Tas bija pirms nepilnas nedēļas, kad es sapratu, ka sliktu sapni patiešām ir jāizstāsta kādam, lai tas nepiepildītos. Biju patīkami pavadījusi divas dienas pie savas māmulītes. Pienāca ceturtdienas rīts un man ar agro autobusu bija jādodas uz Rīgu, jo deviņos no rīta mani gaidīja darbs. Šoreiz tā sanāca, ka mammas vīrs mani nevarēja aizvest līdz pieturai, jo nebija mašīnas.  [Jā, šis vairs nav sapnis, tā ir realitāte.]

Tā nu es pašā rīta agrumā [mazliet pēc pieciem] devos 5km garā pastaigā. Pēc pārdesmit metriem atcerējos, ka neesmu paņēmusi savus gredzenus. Skrēju pakaļ. Un tad ar otro piegājienu devos uz pieturu. Pa ceļam ir kalni un lejas. Visur, kur ceļš veda lejup - es skrēju, jo jutu, ka nokavēšu. Visapkārt bija tumsa. Dažu brīdi šķita, ka man tūdaļ uzbruks mežacūka [šķiet, ka man ir trauma], bet tomēr nevienu nesastapu.

Pieturā noelsusies ierados 5:47. Visu laiku biju domājusi, ka autobusam tur jābūt 5:50. Bet, kā izrādās, autobuss jau bija aizgājis 5:42. Jauki! Labs dienas sākums.

Tā nu devos līdz nākamajai pieturai, jo tur vismaz brauc garām arī kāda mašīna, bet arī ne pārāk bieži - aptuveni reizi piecās minūtēs. Vēl joprojām bija tumšs. Sēdēju pieturā, ik pēc laika pacēlu roku, ja brauca kāda mašīna. Un tā kādu stundu. Tad jau ausa gaisma, man kļuva diezgan vēsi, tādēļ sāku lēnā garā doties uz priekšu. Vēl pēc pusstundas beidzot piestāja mašīna. Uzreiz tiku līdz Rīgai. Vismaz tas labi. Darbā nokavēju 25 minūtes. Bet, tā bezcerīgi sēžot pieturā, man šķita, ka nokavēšu pusi dienas.

Tātad neaizmirsti - ja redzi sapni, ko negribētu piedzīvot, tad labāk steidzies to kādam izstāstīt, citādi jau pēc nepilnas stundas tas var piepildīties!

Cīņā pret piektdaļmūža krīzi jau esmu spērusi pirmos soļus. Atliek tikai nepaklupt. Es ceru, ka Tev, lasītāj, iet labāk nekā man.

Nu ko - man beidzot priekšā ir divas brīvdienas. Un tajās pat nav ieplānota skriešana uz nez kurieni. Trešdienas pirmā puse ir mazliet aizņemta. Bet trešdien pēcpusdienā un ceturtdien esmu brīva! Lai gan - ceturtdienas vakarā ar kolēģiem boulings. Bet tad jau redzēs, kā viss izvērtīsies - varbūt Tu piedāvāsi ko tādu, no kā nespēšu atteikties? :) Gaidu piedāvājumu!

 Atkal viena no dziesmām, ko Soovic iemeta manā telefonā.

Iesaki arī Tu kādu dziesmu! Aši, aši! Man vajag papildināt telefona playlistu!

Gribu vairāk bezrūpīgu smieklu.

Lauku ceļš. Aiz mums saceļas milzu putekļu mākonis. Aiz manis sēž brālis, bet aiz Reiņa - mana mamma. Groži ir Reiņa rokās. Zirgs viņu klausa, un mēs raiti virzāmies uz priekšu.

Mamma saka: "Iedod taču arī Laurai grožus".

Reinis mazliet neapmierināts, bet tomēr padod grožus. Viņš jau vienmēr kritizē sievietes pie stūres - kur nu vēl pie grožiem... Saņemu tos cieši rokās. Esmu jau braukusi zirga pajūgā. Sen aizmirstas sajūtas. Tas ir tā.. forši. Es aizsapņojos par visu ko, mazliet par vēlu sapratu, ka no aizmugures tuvojas mašīna. Samba ļoti sabijās, strauji vilka mūs iekšā krūmos. Es sabijos gandrīz tik pat ļoti kā Samba. Reinis tikai burkšķēja, ka man grožus nevarot dot rokās.

___________________________

Bet vakar es biju sagurusi. Aizmigu, iekritusi gultas vidū. Reinis sēdēja blakus. Man bija sapnis. Laikam jau labs, bet neatceros. Man bija smieklīgi. Reinim droši vien arī. Jo es sāku smieties. Es gulēju un smējos. Jauki, ne? Es gribētu, lai biežāk varētu tā bezrūpīgi smieties arī nomodā.

Es šodien jūku prātā. Un ne tikai šodien.

Turklāt rudens ir klāt. Man šķiet, ka viņš ir bijis klāt visu vasaru. Vismaz kaut kur netālu. Un ne tikai dabā, bet arī manā galvā. Nu ne jau es nosirmoju. Tāds rudenīgs noskaņojums. Rudens depresija? Vai arī pusmūža krīze? Nē, es jau Pēterim teicu, ka ne jau pusmūža. Varbūt piektdaļmūža.

Lai nu kā - kaut kas steidzami jādara lietas labā. Ja vien man būtu vairāk laika sev.

Kas jauns.

Tātad šodien nolēmu izmēģināt kaut ko jaunu. Tas nenozīmē, ka es vēru vaļā Kamasutru vai braucu uz Siguldu lēkt ar gumiju. Es izveidoju vietu, kur rakstīt par visu, ko vien man iegribas. Nu gan jau ne tik traki, bet uz to pusi.

Šis ir atšķirīgs ieraksts no nākamajiem (es ceru, ka tādi būs). Ja esi lasījis manus draugiem.lv dienasgrāmatas ierakstus, tad zini, ka katrs ieraksts tajā sākās ar sapni. Turpmāk līdz ieraksta veidošanai centīšos nosapņot kādu labu sapni, ko ierakstīt arī šeit. 

Bet patiesībā es vēlos pārdot savu dzīvi.

check

viens, viens, viens