Ar brāli (vecāko no abiem) ejam pāri pļavai. Ir mierīga diena. Jaunā zāle tā īsti vēl nav sākusi augt, bet pērnā gada zāle kaitinoši pinas pa kājām. Labi, ka man ir gumijnieki. Mēs izejam uz ceļa. Šķiet, ka esam nākuši no Vētrām uz Jaunmārupi caur pļavu. Jā, tagad dodamies uz kapu pusi. Bet kaut kur pie kapiem policijas mašīna regulē satiksmi. Skatāmies, ka pāri ceļam iet brieži. Bet viņi tādi dīvaini. Nemaz nebaidās. Un tā gaita arī savāda. Ja es nebūtu pārliecināta, ka viņi neprot uztīt kāsi, es teiktu, ka viņi ir sakurījušies. Brālis tikmēr satraukti uz to visu noskatās, es redzu, ka viņš ir norūpējies. Brālis metas skriet uz kādas mājas pusi. Es viņam pakaļ. Priekšā ir dīķis. Brālis pārskrien pāri laipiņai. Viņš kaut ko ierauga grāvī. Uz brīdi apstājas, it kā nespējot noticēt ieraudzītajam, tad aizskrien uz grāvi un pazūd tajā. Es tuvojos grāvim. Redzu, ka brālis tup uz ceļiem ar muguru pret mani. Viņš sev cieši piekļāvis klāt kādu mazu briedēnu. Izskatās, ka tam vairs nav daudz spēka, lai izdzīvotu. Brālis šūpojas uz priekšu, atpakaļ, it kā aijādams mazu bērnu. Brāļa pleci raustās. Viņš raud.. Es gribētu viņam pieiet klāt un apskaut viņu, bet man bail. Šķiet, ka atgrūdīs.
___________________
Sapni redzēju aptuveni pirms nedēļas, bet vēl joprojām atmiņā spēcīgi iespiedusies aina, kurā brālis šūpo mazo, vārgo briedēnu. Mhh, dīvains sapnis.
Sestdienas rītā izgāju no mājas. Jau ar pirmo soli, ko spēru ārpus mājas, viss likās ļoti savāds. Apkārt pat nebija neviena cilvēka, bet man viss šķita aizdomīgs. Nopūtos un gāju vien tālāk pa apsnigušo ceļu. Bet te pēkšņi ceļa vidū upe! Ko? Nopietni? Jā, jā. No cauruma, kas bija asfaltā, gāzās ārā ūdens un plūda uz tuvāko noteku. "Forši," nodomāju, "gan jau nebūs ūdens, kad atgriezīšos mājās." Tas, protams, pārnestā nozīmē. Bet mans aizdomīgums nepalika pie upes. Tas nāca līdzi uz pieturu. Tur gan bija daži cilvēki. Visi sabozušies. Tā kā tādi dusmīgi baloži. Nu ja, ārā taču bija vējš. Un lampas, kas bija piekārtas pie tramvaja vadiem, nepārtraukti svaidījās no vienas uz otru pusi. Tas manu sajūtu vēl vairāk pastiprināja. Aizbraucu līdz skolai un tikai tad es sapratu - ir sākusies pēdējā nedēļa...
(Tas nebija sapnis, ja nu Tu gadījumā nesaproti, kas te notiek.)
Sestdien vakarā biju uz kamerkora "Cantamus" Ziemassvētku garīgās mūzikas labdarības koncertu. Pirms tam nemaz tā īsti nezināju, uz kurieni dodos. Tika pateikts - koncerts un viss. Bet Tu pat iedomāties nevari, cik ļoti man patika.
Protams, tas, ka man bija jāsēž tieši 23.sēdvietā, nekur neizpalika. (Nu, kā tā var sagadīties?? Nē, tā nav sagadīšanās. 23 ir visur, pat vakar kinītī man gandrīz nācās sēdēt 23.vietā)
Atgriežoties pie paša koncerta.. Tā visa noskaņa.. Mm. Es sen nebiju bijusi uz ko tamlīdzīgu. Un divas stundas pagāja kā nebijušas. Es tik ļoti biju tajā visā iegrimusi.
Uzstājās arī viena flautiste. Spēcīga. Jā, man sagribējās, lai arī es tā varētu. Bet tik labi nekad neesmu spēlējusi un gan jau arī nekad nespēlēšu. Ehh. Atgādināja mūzikas skolas laikus. Nepatika man tā mūzikas skola. Bet tagad esmu priecīga, ka mamma neļāva tā vienkārši visu pamest.
Es nezinu, kas man todien bija (pms vai kā), bet es biju ļoti emocionāla. Uz skatuves sanāca bars ar bērneļiem. Mana sirds pamira (vai arī iepukstējās straujāk?) un acīs sariesās prieka asaras. Tur bija mans ideālais mazais cilvēciņš. Meitene ar skaistiem, rudiem matiem (kas bija perfekta apjoma lokās), gaišu ādas krāsu, vasarraibumiem, dzidras krāsas leļļu acīm un sārtām lūpām. Es nevarēju novērsties no viņas ne mirkli. Tik skaists bērns! (Nē, es neesmu maniaks, man gluži vienkārši patīk ružie (jā, ružie) cilvēki, turklāt tā meitenīte bija izcils piemērs.) Viņa izskatījās kā Laura no Parfīma. Tikai daudz jaunāka.
Tas ir tik forši, ka cilvēki dara visādas labas lietas citu labā. Tas ir
neizsakāms prieks pašam darītājam, saņēmējam un pat svešiniekam, no
malas skatoties. Es ceru, ka Sintijas sapnis tiks piepildīts.
Vakar gāju no pieturas uz mājām un man nosala deguns. Atcerējos, kā, sīka būdama, ar mammu kopā nākot no cirka, uzliku klauna degunu (nu, to rozā bumbuli), un tad man nebija auksti. Cik dīvaini būtu, ja es tagad tā izdarītu?
Kad es biju sīkāka, man dikti patika iet uz cirku. Trakie vingrotāji, kas lidinājās pa gaisu, man patika vislabāk. Sēdēju kā sastingusi un vēroju. Bet tagad neesmu bijusi veselu mūžību. Būtu jāaiziet ar mazo brāli (varbūt lielais arī nāks?).
Kādu labu laiku nebiju skraidelējusi. Kad apskatījos, kad tad ir bijusi pēdējā reize, es biju šokā! Jau divas nedēļas! Bet beidzot man atkal varēja piebiedroties divi mani lieliskie vīrieši Ēriks un Edmunds. Ja nav viņu - es nevaru sevi izvilkt ārā no mājas. Bet Ēriks pēc ilgās atpūtas nevarēja vairs izturēt tik, cik šodien bija plānots un cik galu galā arī noskrēju. Un, ja Ēriks nevar, tad jau Edmundam arī nekas cits neatliek kā padoties. Redz', vīrieši nemaz nav tik spēcīgi. Vari iečekot:
Pamēģini tik nenoklausīties līdz galam (nu ne jau pasaules... vienkārši ņem un noklausies)!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru