I can be your whore.

Ar Reiņa bitīti braucām pie viņa uz mājām, jo vajadzēja paņemt kaut ko, kas bija aizmirsts. Iebraucām pagalmā, uzskrējām otrajā stāvā viņa istabā, paņēmām vajadzīgo un kāpām lejā.

Gribējām iet ārā, bet pagalmā bija Reiņa vecāki. Un tā kā Reinis negribēja, lai tobrīd viņi kaut ko zinātu par mums, mēs brīdi uzgaidījām. Man apnika. Teicu, ka vienalga taču.. Izgājām pagalmā, sasveicinājos ar Reiņa vecākiem. Bet viņi izskatījās tādi saskumuši. Es vaicāju: "Kas noticis?" Reiņa mamma teica, ka mazais sunītis esot bijis ļoti slims un nupat kā viņu aizveda iemidzināt. Samīļoju Reiņa mammu un mēs ar Reini devāmies uz mašīnu un braucām prom. 

Pēc brīža no gaisa sāka krist tādi kā mazi stikla gabaliņi. Jā, no sākuma tie bija mazi, bet katri nākamie arvien lielāki. Es sāku baidīties par to, ka tie varētu izdurties cauri mašīnai. Reinis teica: "Tak ko Tu baidies, tā nevar būt, viss būs labi!" Pretī brauca mašīna. Un es redzēju, kā viena pamatīga stikla lauska caurdur mašīnas jumtu. Un tajā pašā brīdī arī mūsu mašīnas jumtu Reinim tieši virs galvas caurdūra stikla lauska. Es biju ļoti nobijusies, taču atvieglota par to, ka Reinim nekas nekaiš. Teicu, lai braucam ātrāk. Kaut kā tikām cauri tam stiklu mākonim.

Kāda sieviete brauca ar velosipēdu un veda arī divus bērniņus. Viņa devās tieši mākoņa virzienā. Reinim lūdzu, lai paņemam viņus un aizvedam, bet Reinis kaut ko ņurdēja. Teicu, ka tas taču būtu šausmīgi, ja viņai ar visiem bērniem jābrauc cauri tādām šausmām. Bet tad sākām domāt, ka tāpat nebūtu kur ielikt riteni, tādēļ turpinājām savu ceļu.

__________________________

Šis sapnis jau ir teju mēnesi vecs. Bet šonakt man bija tāāāds sapnis! Man pat trūkst vārdu, lai to aprakstītu. Kaut kas par pārslēgšanos no vienas paralēlās pasaules uz citu. Es drīzāk to visu varētu uzzīmēt. Bet tā kā man tā zīmēšana tik ļoti neiet pie sirds, tad labāk iztiksim.

Mmm-mm. Divas garas diennaktis esmu novārtījusies gultā ar gripu. Bet izskatās, ka būšu veiksmīgi tikusi galā.

(Turpmākās dažas rindkopas būs par manu slimības pārvarēšanu. Tādēļ, ja neinteresē, droši pārlec tālāk. Man slimošana ir sen nebijis notikums, varbūt tādēļ tik plaši. Turklāt esmu nogurusi no nekā nedarīšanas.)

Viss sākās pirmdienas vakarā, kad sajutos ļoti savādi. Izdzēru divas krūzes tējas un devos pie miera. Otrdien piecēlos ar pamatīgām galvassāpēm. Izmērīju temperatūru un sapratu, ka šodien nebūšu nekāda uz darbu gājēja. Un tā kā nebiju slimojusi kādus 5 gadus (jā, visa tā slimošana ĀVģ laikā bija tikai simulēšana), tad es pat nezināju, kas man šādos gadījumos jādara. Piezvanīju ģimenes ārstam (ak jel, kā man nepatīk ārsti). Sarunāju, ka apciemošu viņu ceturtdien, jo todien tas diez vai būtu bijis prātīgi kaut kur braukāt apkārt.

Visu otrdienu nogulšņāju gultā. Es zināju, ka jādzer daudz karstas tējas, bet man pat nebija spēka aiziet līdz virtuvei, lai uztaisītu tādu. Un mājās nebija nekā tāda, ko es varētu apēst šādā stāvoklī. Vienvārdsakot man bija sajūta, ka es nomiršu turpat gultā un viss. Jo man nebija spēka nekam. 

Tad mazliet sakopoju savus spēkus un padomāju, kā lai atrisina šo problēmu. Ja es pati neko nevaru izdarīt, tad vajag kādu, kas man var palīdzēt. 

Piezvanīju Reinim un viņš atbrauca. Ak jel, cik laba ir tā sajūta, kad kāds par tevi rūpējas. No šīs sajūtas vien jau varētu atveseļoties. Bet, nē, man pienesa 1000 un vienu tēju (ok, es pārspīlēju) un lika tās izdzert, man lika ēst augļus (mm) un ķiplokus (vļēē). Vēl izmērīju temperatūru: 38.9 (tajā brīdī man tiešām šķita, ka naktī droši vien došos uz citiem medību laukiem). Un tad mani sasedza silti jo silti un lika iet gulēt.

Naktī piecēlos pāris reižu, bet tikai tādēļ, ka biju sapinusies segās. Šorīt piecēlos ar daudz labāku pašsajūtu un temperatūru 37,5. Tad jau man bija pietiekami daudz spēka, lai pati sev uztaisītu tēju un pierunātu sevi apēst arī ķiplokmaizīti.

Man pat bija tik daudz spēka, lai noskatītos jaunāko Pretty Little Liars sēriju, atbildētu uz e-pastiem un pieskatītu savu Okeāniju (haha). 

Jā, un šobrīd man ir tāda temperatūra, kāda ir jebkuram normālam cilvēkam. Un klepus mani arī īpaši nemoka, iesnu arī nav (ak, paldies Dievam!). Bet es baidos, ka ārsti neticēs, ka esmu bijusi slima. Nu, labi, par to noteikti liecina manas iekritušās acis. Bet nez vai līdz rītam tās būs tādas pašas. 

Katrā ziņā - liels paldies Reinim! Bez viņa palīdzības diezin vai es tik ātri būtu atguvusies.

Jā, un es jau ieminējos par atbildēšanu uz e-pastiem..

Biju draugiem.lv dienasgrāmatā ielikusi ziņojumu par to, ka varētu pasniegt privātstundas matemātikā. Un ss.lv arī ieliku sludinājumu. Un, zini, vairāki cilvēki ir atsaukušies. Jāsāk tik darīt visas tās lietas un gan jau aizies! Ai, kā man pietrūkst matemātikas!

Te būs mani pēdējie skrējieni (jā, sen nebiju skrējusi, tādēļ biju vēl lēnāka nekā parasti):
02.01.2013.
04.02.2013.

waaaah!! (noklausies līdz galam)